“Mājā, mājā, gotaļas mājā!” – stāvēdama kalna galā, sauc Jaunpiebalgas novada bioloģiskās saimniecības “Jaun-Skanuļi” saimniece Valda Dene. Un tur jau viņas parādās. Visas divdesmit raibaļas, kurām katrai pa diviem vārdiem, un katra piena devēja ir iegaumējusi tos abus. “Kas kait laukos nedzīvot! Tik strādāt jāpatīk,” enerģiski nosaka Valda, viņai piebalso dēls Mārtiņš: “Kam laukos par grūtu, lai dzīvo pilsētā, mēs ar visu apgādāsim, tikai par to darbu būs jāmaksā godīga cena.”
Saimniekmājas pamati likti 1888.gadā. Te ir iekopti lauki, hektārs plūmju un hektārs upeņu stādījumu, attīstīta piena lopkopība, tīrs gaiss, pašiem savs mežs un veselīgi dārzeņi.
Valda allaž esot bijusi saistīta ar gotiņām, viņa saka, ka nekādas astronomiskās prasības neesot arī tagad, kaut jāsaimnieko bioloģiski, tātad videi draudzīgi. “Agrāk bioloģiskai saimniekošanai nepievērsu tik lielu uzmanību, bet, kad piedzima pirmie mazbērni un no pilsētas atbrauca tādi kā uzpampuši, es sapratu – cauri ir! Šitā vairs nevar turpināt, un nolēmu pāriet uz bioloģisko saimniekošanu. Nekas ārprātīgs jau tas nav. Tās pašas pamatprasības, kas bijušas visos laikos – lopi jāpabaro, mēsli jāizved, kūtiņai jābūt sausai un tīrai. Nevaru teikt, ka mūs kāds baisi kontrolētu vai šurpu turpu papīrus dzenātu. Pie pirmās iespējas pārgājām uz elektronisko sistēmu, tā tikām vaļā no papīriem un liekas braukāšanas. Tā taču vieglāk,” saka Valda.
Mārtiņš atceras, ka par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) esot balsojis “Pret”, taču tagad atzīst, ka laukiem naudas ticis daudz. Arī paši izmantojuši piedāvāto iespēju un par ES līdzfinansējumu izbūvējuši piena māju. Tomēr lielās kredītsaistībās nepatīkot ielaisties, tāpēc drošības labad pa rokai ir “zaļā banka”, proti, savs mežs. Tas savulaik bijis labs atspēriena punkts, lai paplašinātos.
“Divdesmit govis ir pietiekami, lai mēs sevi uzturētu, taču, lielākai rocībai vajadzētu vēl tikpat, savukārt paplašinoties ganāmpulkam, vajag lielāku kūti, plašākus laukus, vairāk zemes un jaudīgāku tehniku, tagad esam pārdomās, ko darīt tālāk,” saka saimniece. Mārtiņš piebalso, teikdams, ka pagājušais gads esot bijis liels pārbaudījums: “Pa vasaru uzauga liels parādu slogs, taču, kad rudenī saņēmām tiešmaksājumus, piena cena pacēlās un ieskaitīja kompensāciju, viss atkal nostājās savās vietās. Pašlaik piena cena par kilogramu ir uzkāpusi līdz 0,31 eiro un tāda pieturas. Trakums ir tajā, ka pēc tādas dzīves skolas tu vairs ne par ko nevari būt drošs. Visu plānojam ar lielām bažām, jo nekur nav teikts, ka rīt piena cena atkal nenokritīs atpakaļ uz 0,17 eiro. Esam sapratuši, ka lielie pirkumi jāveic tikai par meža naudu, jo uzņemties kredītsaistības un piedzīvot vēl vienu krīzi negribētos. Esam iestājušies sabiedrībā “Cesvaines piens”, bet, ja nebūtu kooperatīvā, jau sen būtu izčabējuši. Pateicoties tam, barību lopiem varam pirkt lētāk un, tā kā stingri sekojam līdzi zālāju atjaunošanai, arī zālāju sēklas dabūjam ar atlaidi, cents pie centa – tomēr ietaupi.”
Pašlaik par bioloģisko pienu maksā tāpat kā par konvencionāli ražoto. Taču kopā ar tuvējiem kaimiņiem, kas arī saimnieko bioloģiski, visi nākamgad cer saražot vienu pilnu pienmašīnas cisternu. “Ja mēs spēsim pienu piegādāt tādā apjomā, “Cesvaines piens” sola sertificēt un atvērt bioloģisko piena pārstrādes līniju. Tagad no vienas govs iegūstam vidēji 6000 kg piena gadā, bet kopā gadā saimniecība saražo vairāk nekā 100 tonnas,” atzīst Mārtiņš.
Taujāta par veselību uzlabojošiem pierādījumiem bioloģiskās pārtikas lietošanā, Valda padomā un sper ārā: “Olas! Kad mēs pirkām olas veikalā, nevarējām vien atēsties. Nenobrīnīties, cik apēdām. Tagad gan dēls, gan meita paši tur vistas un tā neremdināmā kāre pēc olām ir aprimusies. Domāju, tas bija visu “draņķvielu” dēļ, ko tiem putniem izbaro. Tagad esam pašpietiekami, jo dārzā audzējam visu, ko varam izaudzēt, kartupeļu lauks stiepjas pushektāra platībā. Protams, raža padodas kā kuru gadu, taču paēduši esam vienmēr. Vienīgi ar gaļu ir nedaudz citādi. Kopš cūkas vairs nedrīkst turēt vienā kūtī ar govīm, pēc cūkgaļas jābrauc uz veikalu, bet latvietis tomēr ir cūkgaļas ēdājs. Pa retam jau nokaujam kādu jaunlopu, kurš neprot uzvesties, taču lielākoties gaļu pērkam veikalā.”
Interesanti, ka ganāmpulkā priekšroka tiekot dota dabīgai izlasei, jo veterinārārsta pakalpojumi esot pārāk dārgi. “Uzskatu, ka ārstēt govi var tikai tad, ja nu tieši tā govs tev ir nezin kāpēc ļoti nozīmīga, citādi nesaskatu jēgu. Protams, ja gotiņa tikko atnākusi slaucama, jādod iespēja atkopties, bet es teikšu, ka, saimniekojot tālredzīgi, pareizi, ganāmpulks ir spēcīgs un veselīgs. Tādām lielām problēmām nemaz nevajadzētu rasties. Tāpēc jāpievērš uzmanība tam, ar ko govis baro, ieskaitot siena kvalitāti, tur aiziet lielākie līdzekļi. Mēs visu pievedam ar ķerru, tāpēc, tiklīdz kaut kas šķiet aizdomīgs, nekvalitatīvs – tas pa tiešo izlido mēslu kaudzē. Par veselīgu ganāmpulku un gardu pienu saimnieks atbild pats. Tikai esot klāt un piedaloties visos procesos, tu vari būt drošs, ka rezultāts būs vērtīgs,” pārliecināta V.Dene.”
Komentāri