Inese Osīte, „Stendera ziepju” Cēsu veikaliņa saimniece, kopā ar draugiem izlēma doties uz Berlīnes zooloģisko dārzu, kas ļoti interesē bērnus. Tas Eiropā ierindojas pirmajā vietā. „Un ne velti,” jau uzreiz piebilst Inese.
Ideja bija vienkārša, pāris stundās tapa uzmetums, kā ar diviem auto līdz turienei nokļūt un ko vēl pa ceļam apskatīt. Ceļotāji braucienam izvēlējās nedēļu. „No sākuma tas izklausījās neticami, bet, ja esi apņēmības pilns, tad ne to vien var izdarīt. Nakšņot izlēmām, kur pagadās, jo tieši tādi mirkļi visspilgtāk paliek atmiņā. Mans secinājums par ceļojumu ir šāds – braucām uz dullo, un tieši visas spontānās idejas izrādījās tās labākās!” Kāzas sāls raktuvēs
„Lietuvai izbraucām cauri gandrīz nemanot, ko gan nevar attiecināt uz Poliju. Mūsu pirmais pieturas punkts – Varšavas zoodārzs, kas gan nebija pievilcīgs, jo izrādījās netīrs un garlaicīgs. Apmeklējām Krakovas sāls raktuves, varu teikt, ja meklējat oriģinālu vietu kāzu svinībām, tad noteikti uz turieni! Gide izstāstīja, ka tur tiešām mēdz svinēt kāzas, bet jārēķinās, ka tas ir ļoti dziļi zem zemes, līdz ar to ir arī vēsi un savādi. Toties lielā zāle tiešām grezna. Kāzas tur rīkot ir ļoti dārgs prieks, bet, ja patīk ekstremālas izjūtas, tad kāpēc neuzrīkot svinības sāls raktuvēs?” latviešiem ierosina Inese.
„Pirmo nakti pavadījām Polijas mežā teltīs, katrs pie guļvietas turēja lielu vāli, jo, kā zināms, zagļi tūristus tur mīl. Lai nepaliktu bez biksēm, vajadzēja nodrošināties ar atribūtiem aizsardzībai,” ar humoru turpina Inese. „Ja runā par nakšņošanu, tad teltis cēlām gan zālāju vidū pie maģistrālēm, gan benzīntanku tuvumā. Pēdējā bija īpaši pievilcīga vieta, jo Slovākijā nakts melnumā iekārtojām teltis, lāgā nesaprotot, kur. Guļot radās sajūta, ka esam kādā lidlaukā, bet no rīta konstatējām, ka 10 metrus tālāk ir dzelzceļa sliedes, un viss troksnis nācis no turienes.”
Inese vērtē, ka šķietami šādos ātrajos ceļojumos līdz galam nesanāk izbaudīt katras vietas burvību, bet „nez vai man atmiņā paliktu četru zvaigžņu viesnīca ar marmora grīdām un zīda tapetēm. Pieminēšanas vērts ir arī tas, ka mums nekur neliedza karsto ūdeni ēdiena pagatavošanai. Turklāt nomazgāties varējām par vienu eiro seši cilvēki. It kā sīkums, bet ļāva būt formā. Nez, vai latvieši šai ziņā būtu tik dāsni?
Šādi braucieni ir svētīgi arī, ja gribas pasmelties kādu biznesa ideju, tā patīkamo apvienojot ar lietderīgo. Kad staigāju pa mazām ieliņām un uzgāju bodīti, kādas Latvijā vēl nav, prātā jau liku kopā iespaidus, veidoju mozaīku, vai Latvijā tas „aizietu”. Latvieši bieži vien, ieraugot jauno, to vairāk kritizē, bet es tomēr ticu, ka ir cilvēki, kas novērtē”. Bērnībā pie leijerkastnieka
„Prāgā apmeklējām slaveno Kārļa tiltu, uz kura satiekas tūkstošiem tūristu no malu malām. Bet, ja redzat sirmu vīru spēlējam leijerkasti, vienkārši piestājiet kaut kur malā un pavērojiet. Tas ir tik sirreāli. Bērnība daudziem asociējas ar mazām, leijerkastītēm. Īpaši jau meitenēm, kad, atverot kastīti, kurā glabājas pirmās rotaslietas, skan mūzika. Man tādas nebija, bet uz Kārļa tilta likās, ka esmu atgriezusies tajos laikos, kad biju vēl pavisam maza,” sirsnīgi teic Inese un piebilst, ka noteikti ir vērts Prāgā braukt pa upi ar laivu gida pavadībā. Viņš izstāsta tik daudz, cik biezās grāmatās nav iespējams izlasīt, turklāt parāda vietas, kuras pašiem neatrast.
„Bet pilsēta, kurā neapšaubāmi iemīlējos, bija Vīne. Kaut arī laiks tai dienā nebija labākais, tomēr ļāva iepazīt mazās, šarmantās ieliņas. Novilku kurpes un ar plikām kājām kā mazs bērns lēcu pa peļķēm. Nekas netraucēja, ne lielās lietus piles matu galos, ne izmirkušās drēbes. Vienkārši ej un baudi.
Vīne ir noskaņu pilsēta, nesteidzīgi vari piesēst kādā āra kafejnīcā, vērot, kā debesīs garām slīd balti gubu mākoņi, krūzē kūp Vīnes kafija un uz šķīvīša ir gardās kūkas. Un visapkārt krāšņi, dekoratīvi un tehniski bagātīgi kultūrvēsturiski pieminekļi. Katrs tur atrod kaut ko savām interesēm atbilstošu,” secina Inese. Iespaidīgie Ziloņvārti
„Un visbeidzot kolorītā Berlīne. Ej caur parku, var redzēt nūdistus, kuri nekautrējoties izgūlušies zālītē kā vislielākie sliņķi, bet, kad tiec līdz Berlīnes zooloģiskajam dārzam, pirmo efektu sniedz tā vārti – Ziloņvārti. Katrs no akmenī veidotajiem milzeņiem sver 25 tonnas un izskatās iespaidīgi. Izrādās, ka tik daudz dzīvnieku sugu kā šajā vietā nav nekur citur Eiropā. Akvāriji vien ir trijos stāvos, un daudzo paviljonu izstaigāšanai nepietiek ar vienu dienu. Turklāt zoodārzs ir ļoti tīrs un tiešām skaisti iekopts, atgādina nacionālo parku. Un te ir lieliska randiņu vieta!” ar smaidu norāda Inese.
Pēc atgriešanās no Berlīnes Inese pavisam drīz devusies uz Sāremā salu, kur daudz prieka gūts foreļu dīķos. „Lai arī zivis pašas rokās lec, tomēr nevajadzētu aizrauties, jo beigās ar līdzpaņemto naudiņu var nepietikt. Jums tur pagatavos brīnumgardas foreles, bet arī pašiem piecas ādas novilks. 80 lati par piecām forelēm! Tomēr tas bija tā vērts,” gan šo piedzīvojumu, gan visu vasarā redzēto novērtē Inese.
Komentāri