Muzejs glabā dzīvesstāstus, kas dod spēku

Uz Melānijas Vanagas muzeju kādreizējā Doles, Rencēnu un jau savulaik arī Amatas pamatskolā sabrauca daudzi. Gan tie, kuri viņu pazina, kam tuva daiļrade, gan tie, kurus uzrunā M.Vanagas dzīvesstāsts, radi, amatieši. Rakstniecei, novadniecei 120.dzimšanas dienā katram savs stāsts par viņu, atmiņas. Un muzejam 25 darbības gadi.

Muzeja vienīgā vadītāja Ingrīda Lāce atklāja savas atmiņas par Melāniju Vanagu un atgādināja svarīgākos dzīves gadaskaitļus. “Melānija paspēja izpētīt Amatas upes baseinu, pulcējot dvēseles, rakstīt grāmatas. Rokrakstu grāmatu sērijā “Mūži un mirkļi” ir vairāk nekā simts grāmatu.  Viņa paspēja sagatavot publicēšanai septiņas “Dvēseļu pulcēšana” grāmatas, paspēja palīdzēt iekārtot svētvietu pie Amatas skolas, paspēja 1997.gada vasarā neilgi pirms aiziešanas mūžībā dot savus norādījumus par muzeju. Jautāju: “Kā lai saglabājam tavu piemiņu?” Viņa atbildēja: “Nē, nevajag par mani runāt, bet cik labi būtu, ja būtu viena istabiņa manā pirmajā skolā, kurā stāstītu ne jau par mani, bet varbūt kādam būs vajadzīgs tas darbs, ko esmu padarījusi.” Par savu darbu viņa saka: “Tie mūži un mirkļi man nedod ne maizi, ne medu, nedod ne slavu, nedod mieru, bet tie man dod prieku un spēku dzīvot.”

Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte atgādināja, ka, atvadoties no M.Vanagas, I.Lāce teikusi: “Lai pietiek mums, Cēsu novada ļaudīm, gudrības un vēlēšanās saņemt to, ko tik dāsni dod rakstniece Melānija Vanaga.”

Muzejs tika izveidots toreizējās Amatas pamatskolas ēkā. “Pleca sajūta bija jāmeklē pašos, un to atradām arī citu atbalstā. Daudz bijis sarunu un plānu, kādam būt muzejam. Ir lietas, ko neesam paveikuši, to apzināmies, ceram, ka turpmāk būs jauni projekti,” sacīja E.Eglīte un dalījās pārdomās: “Latvijā ir daudz dažādu muzeju, ir akreditēti, neakreditēti un vēl citādi. Mēs neatbilstam nevienam, jo esam pats lielākais Dvēseļu muzejs. Te ir stāsti, dzīves, kas ir svarīgāk par kādu uzrakstītu dokumentu. Vissvarīgā­kās ir vēstures liecības, cilvēciskums un pietāte pret mūsu ļaudīm, kuri šo vēsturi veidojuši, veido šodien un rīt. Esam Dvēseļu un cilvēku muzejs. Tāda ir mūsu sūtība.”

Ieteikt idejas muzeja tālākai attīstībai tolaik Amatas novada paš­valdība 2014.gadā uzaicināja kultūrvēstures pētnieci Elīnu Kalniņu. Viņa izveidoja virtuālo ekspozīciju “Esi pats!”. Virtuālā ekspozīcija tolaik bija kas jauns. Tas bija solis pretī plašākai auditorijai, uzrunāja jauno paaudzi. Tad muzejam vēl nebija mājaslapas, nebija arī mākslas filmas “Melānijas hronika”, bet bija rakstnieces publicētās grāmatas un muzejā savāktie stāsti par viņu, to cilvēku atmiņas, kuri ar M.Vanagu bija kopā izsūtījumā. “Esi pats!” vēsta par piecu deportēto latviešu bērnu dzīvi izsūtījumā un uzrunā bērnus un jauniešus, atklāj Latvijas vēstures lappuses no saulainās 1940.gada bērnības vasaras līdz laikam, kad jaunieši jau atgriezās mājās. Par piedzīvoto un pārdzīvoto atmiņu stāstus lasa šodienas bērni un jaunieši.

“Atmiņu stāsti ir angļu, vācu, franču valodā, krievu un latviešu valodā, lai visā Eiropā uzzina. Tie ir cilvēku mūža mirkļi, kas ļauj celties. Ir svarīgi atgādināt, ka padomju laikā cilvēki, kas domā un spēj būt paši, bija nevēlami. To atgādina M.Vanagas muzejs, atklājot viņas dzīvi un rakstnieces tuvo cilvēku pārdzīvoto,” saka E.Kalniņa, Cēsu muzeja direktore.

M.Vanagas 120. jubilejas gadā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā digitalizētas vēl 17 Melānijas Vanagas rokraksta grāmatas no cikla “Mūži un Mirkļi”. Šie materiāli kopā ar jau iepriekš digitalizētajiem veido bagātīgu izziņas resursu. Tā ir iespēja ikvienam interesentam iepazīties ar Me­lānijas Vanagas mantojumu.
Arī muzeja jubilejā un M.Va­nagas 120.dzimšanas dienas atceres pasākumā krājās atmiņas par viņu, par tikšanās reizēs izjusto. Tajās dalījās gan rakstniece Inga Ābele un gaisa balonu pilots Gunārs Dukšte, gan režisore Maruta Jurjāne un mazmeita Aija Barona, gan daudzi amatieši.

Maruta Jurjāne pastāstīja, kā 1998.gadā tapa videofilma “Rakstniece Melānija Vanaga”. To ikviens var noskatīties muzejā. “Veidot filmu ierosināja Māra Zirnīte. Viņa strādāja kultūras fonda “Cilvēkarhīvā”, prata atrast cilvēkus, kas nebija sabiedrībā pazīstami. Māra ierosināja, ka par Melāniju Vanagu vajag uzņemt filmu,” stāstīja režisore un kavējās atmiņās par M.Vanagu: “Kā viņa mācēja stāstīt! Brīžam vieda, tad kā bērns gāja gar jūras krastu, ieraugot izskalotu koka gabalu, priecājās. Ar humoru stāstīja, kā barojusi zirnekli un visi mājinieki ķēruši mušas. Fil­mēšana bija grūta. Melānija saprata, ka pēdējā grāmata jāuzraksta, viņai nepiestāvēja cēlie vārdi – mērķis, uzdevums -, viņa darīja savu darbu. Nekad mums ar operatoru Gunāru Bandēnu neatteica, saprata, ko nozīmēja paveikt paredzēto. Vienmēr mīļi sagaidīja, pavadīja, pacienāja.”

Studenšu korporācijas “Dau­gavietes” sekretāre Anna Priede pastāstīja, ka ik gadu vismaz vienā grāmatu klubiņā daugavietes runā par Melānijas daiļradi, tiek lasīti referāti. “Izcila literāte, vēstures lieciniece, arī drosmīga sieviete, kuras dzīvesstāsts iedvesmo ikvienu. Daugavietes tic cilvēka gara spēkam, un viņas darbos atklājas mūsu tautas smagākie brīži un spēja saglabāt cilvēcību. Melānija ir dzīvs piemērs tam, ka izglītota un stipra sieviete spēj būt gan tautas sirdsapziņa, gan garīgs balsts. Viņas mantojums – drosme runāt patiesību,” sacīja A.Priede. Korporācija savas organizācijas goda filistres muzeja attīstībai dāvināja 670 eiro.

“Vēsture ir tīrības, brīvības un drošības izjūta,” savulaik teikusi Melānija Vanaga. Šodien tas jānovērtē kā vēl nekad agrāk pēdējā pusgadsimta laikā.

Muzejā un pastaigās plašajā pagalmā nesteidzīgās sarunās aizritēja vairākas stundas. Arī tās jau ir atmiņas. Un pieder Dvēseļu un cilvēku muzejam.