Paturot prātā jautājumu, vai saimniecībai ir perspektīva, strādā Taurenes pagasta “Brenkūžu” saimnieki Sarma un Dainis Knābes. Tomēr par spīti piena lopkopības krīzei, saimniecībai šis gads ir īpašs.
Pirmo gadu saimniekiem darbs rit daudz ērtāk un arī vieglāk. Pavasarī ganāmpulks pārvests uz modernu kūti, kurā dzīvniekus tur nepiesietus. Kūts izveidota, rekonstruējot siena šķūni. Pārbūvi plānots turpināt. Pašlaik pabeigta vien pirmā kārta, bet jau tagad saimnieki jūt, ka strādāt daudz patīkamāk.
Ar lauksamniecību Knābju ģimene sākusi nodarboties 1992. gadā, taču šogad saimniekošanā ir jauns pavērsiens. Saimniece, izrādot saimniecību, neslēpa, ka vislielākais lepnums ir no jauna izveidotā slaukšanas zāle. Roku darbs nu ir nepieciešams vien nedaudz. Modernās iekārtas nodrošina arī informāciju par katras govs izslaukumu. Uzlabojumi ir arī piena mājā – iegādāts jauns dzesētājs..
Kūtī maksimāli daudz automatizēts – mēslu izvākšana un barības dalīšana. Vecajā kūtī mēsli izvesti ar ķerru un barības dalīšana notikusi ar rokām.
Atjaunota arī ēka, kurā ir novietnes teļiem, buļļiem un grūsnām telēm, iegādāta jauna lauksaimniecības tehnika, izveidots dziļurbums ūdens ņemšanai un mēslu krātuve. Darbi paveikti lielākoties par saviem līdzekļiem, ņemot kredītus. Saņemts arī valsts un ES atbalsts. “Ieguldījumi ir tā vērti. Svarīgi, ka tagad vieglāk strādāt, ka daudz mazāk nepieciešams roku darbs. Lai strādniekiem būtu ērtāk, izveidotas arī dušas, atpūtas istaba, piena zālē ir pat apsildāmās grīdas,” stāsta S. Knābe.
Saimniecībā pašlaik ir 47 slaucamās govis. Lai gan drošības sajūtas par piena lopkopības nākotni nav, mērķis tomēr ir šogad govju skaitu palielināt līdz apmēram 70. Attīstība nepieciešama, lai būtu iespējams pastāvēt. Tomēr S. Knābe neslēpj, ka lauksaimnieki nespēj prognozēt, kas notiks. Saimniece uzskata – ja piena lopkopība tiktu likvidēta, pārorientēties nebūtu iespējams. Infrastruktūra izveidota, lai saimniecībā varētu nodarboties ar govkopību, nav nopietni domāt, ka jaunizveidotajā piena mājā būtu iespējams sākt slaukt kazas.
Piens tiek nodots a/s “Rīgas piensaimnieks”. Arī “Brenkūžos” izjusta piena iepirkuma cenu krišanās, turklāt saimniekiem sāpīgi, ka veikalā piens ir tik dārgs. ” Tas ir milzīgs paradokss – iepirkuma cena pienam krīt, veikalā cena kāpj. Cilvēki pienu nevar nopirkt. Tas kļuvis par luksusa preci. Nesaprotu, kādēļ izdarīts tā, ka mums ir Eiropā dārgākais piens. Manuprāt, valsts taču zaudē. Ja cilvēki nevar atļauties pirkt pienu, rodas veselības problēmas, vai kāds iedomājas, cik maksā ārstēšanās?” spriež S. Knābe.
Komentāri