Nē, šoreiz nerunāsim par gaļu, kas skraida pa mežu, bet par to, kas stāv mežā uz vienas kājas un gaida savu noņēmēju. Proti, sēnēm. Jo sēņu laiks sit augstu vilni, un šajā brīdī latvietis atkal sajūt senču aicinājumu doties mežā sēņot. Pēc smagas darba nedēļas ir labi stundiņu paklīst pa mežu, izvēdināt galvu un salasīt kādu groziņu gardu sēņu. Un kad garda beku mērce jau kūp galdā, kļūst skaidrs, ka teiciens “Ej bekot!” nemaz nav tik slikts.
Latvijas mežos konstatēts vairāk nekā tūkstoš sēņu sugu, 400 no tām ir ēdamas. Tiesa, informācija liecina, ka sēņotāji lasa apmēram 20 – 30 sugu sēnes. Ja kādam šķiet, ka no tām sēnēm nekā īsti nav, patiesība ir pavisam cita. Tajās ir daudz vērtīgas organiskās vielas un minerālvielas: kālijs, fosfors, dzelzs; mikroelementi: cinks, varš, magnijs, jods. Sēnēs ir sevišķi daudz olbaltumvielu, tādēļ dažkārt tās sauc par “mežā augošo gaļu”. Sēņu olbaltumos ir visas aminoskābes, tai skaitā neaizvietojamās. Sēnēs ir arī ogļhidrāti, tauki, organiskās skābes. Olbaltumu un aminoskābju kvalitāte sēnēs var mainīties atkarībā no apstrādes – marinēšana šo vielu daudzumu mazina, žāvētās sēnēs saglabājas labāk. Olbaltumvielu vairāk ir sēņu cepurītēs, mazāk kātiņos. Sēnēs ir arī vitamīni A; B1B2; C; D1; PP. Sēnēs ir arī daudz ekstraktvielu, aromātisko vielu, kas uzlabo ēdiena garšu, veicina kuņģa un zarnu sekrēciju un līdz ar to citu uzturlīdzekļu sagremošanu. Varbūt šī informācija ierosinās šīs nedēļas nogalē doties uz mežu, lai atrastu kādu garšīgu sēnīti. Svarīgi gan atcerēties, ka no meža pārnestās sēnes ātri jāpārstrādā, jo tās strauji bojājas. Kavēšanās var izraisīt saindēšanos pat ar ēdamām sēnēm.
Virtuvē ar sēnēm var izrīkoties dažādi – gatavot mērces, sālīt, marinēt, kaltēt. Viss atkarīgs no paša vēlmēm un iespējām. Teiksim, gailenes var vienkārši notīrīt no gružiem un likt saldētavā, lai ziemas spelgonī pagatavotu svaigu gaileņu mērci.
Dzirdēts, ka ar sēnēm jābūt uzmanīgam, tās kārtīgi jāvāra, bet bērzlapju krieviskais nosaukums (siroješka) apliecina pretējo. Tāpēc no bērzlapēm sanāk gardas karbonādes. Ņemam svaigas bērzlapes, te ietiecamas tās lielās, apaļās, un šogad tās ir maz tārpainas. Sēnes notīrām no gružiem, to labi var izdarīt ar otiņu, bagātīgi apviļājam mērcē, kas pagatavota no olām, miltiem, skābā krējuma un garšvielām, un liekam cepties. Kad mīkla kļuvusi zeltaini brūna, sēņu karbonādes ir gatavas.
Iecienītas sēnes ir gailenes un arī to šogad mežos netrūkst. Arī te ir iespēja dažādot savu ēdienkarti. Teiksim, pagatavot gaileņu kotletes. Uz kilogramu gaileņu ņemam pusglāzi novārītu rīsu, divas olas, sīpolu, sviestu, divas ēdamkarotes skābā krējuma. Vispirms sasmalcinātus sīpolus apcepam sviestā. Notīrītas gailenes samaļam gaļasmašīnā, pievienojam novārītos rīsus, divas olas, apceptos sīpolus, krējumu, sāli, piparus. No iegūtās masas veidojam kotletes, apviļājam rīvmaizē un cepam taukvielās apmēram 15 minūtes.
Bet pāri visam, protams, ir baravikas. Te nu var pagatavot garšīgu baraviku žuljēnu. Nosaukums varen smalks, bet patiesībā jau žuljēns ir bieza krējuma mērce. Vispirms apcepam sviestā baravikas, var nedaudz pievienot ķiplociņu, garšvielas un pārlejam ar saldo krējumu. Turpat pannā turpinām karsēt, līdz krējums sāk biezēt. Tad mērci ielejam karstumizturīgos trauciņos, pārkaisām ar zaļumiem un sarīvētu sieru. Liekam uzkarsētā cepeškrāsnī un karsējam, līdz siers nedaudz apbrūnējis. Ceļ galdā un ēd, kamēr karsts.
Var pagatavot arī baraviku pudiņu. Ņemam kilogramu baraviku, četrus olu dzeltenumus, 200 gramus saldā krējuma, 50 gramus sviesta, sīpolu, sāli, nedaudz rīvmaizes.
Baravikas notīrām, sagriežam šķēlītēs. Sīpolu apcepam sviestā, pieliekam baravikas un nedaudz pasutinām. Tad pievienojam krējumu, sāli, olu dzeltenumus, visu samaisām, liekam ar sviestu izziestā veidnē, pārkaisām ar rīvmaizi, ievietojam cepeškrāsnī un cepam, līdz gatavs. Pasniedzam karstu ar vārītiem kartupeļiem.
Lai labi garšo!
Komentāri