Nav daudz tādu, kuru ceļojuma mērķis ir iekarot Eiropas augstāko virsotni – Monblānu.
Dainim Kokam ir tikai 17 gadu, un šovasar viņš kopā ar tēvu Gunti Koku bija nolēmis uzkāpt šajā virsotnē. Guntim tā bija
otrā Monblāna iekarošanas reize. Pirmajā viņš pārcietis kalnos sniega vētru un tagad vēlējies uzkāpt bez sarežģījumiem. Dainis stāsta, ka Alpu augstākā virsotne neesot īpaši grūti pieveicama tehniskā ziņā, bet, lai dotos kalnos, jebkurā gadījumā ir nepieciešamas papildu iemaņas un sagatavotība. Monblāna pievārēšana parasti prasa trīs dienas, tas gan atkarīgs no laika apstākļiem.
Daiņa vecāki ar kalnos kāpšanu nodarbojas jau kopš studiju gadiem un arī Dainim tas esot asinīs. “Pirms trim gadiem mums jau izdevās Itālijā pievārēt Dolomīta kalnu augstāko virsotni – Marmoladu, kura atrodas 3342 metrus virs jūras līmeņa. Tas bija mans pirmais nopietnais maršruts, ” nosmej Dainis. Daudz laika viņš pavadījis Tatros, kuri esot viņa pirmie īstie kalni.
“Kalnos kļūdīties nedrīkst,” nopietni saka jaunietis. Pirms kāpšanas esot jānoskaņo sevi un kāpjot jābūt pārliecinātam par katru soli. “Ja neesi pārliecināts, tad nekāp kalnos. Kāpēc gan lieki riskēt? Daudz kas atkarīgs no fiziskās sagatavotības un noskaņojuma, ja jutīsi, ka vari uzkāpt, tad arī uzkāpsi!” uzsver Dainis.
Viņš piekrīt, ka kāpšana kalnos ir likteņa izaicināšana, bet uzskata, ka viss ir atkarīgs no tā, cik ļoti izvērtē savus spēkus: “Mēs kāpjam, kur ir droši. Brīžiem gan kļūst riskantāk, bet tēvam ir pieredze, un es arī to pamazām iegūstu.”
Parasti Monblānā kāpj no Francijas puses, kur maršruts ir daudz vienkāršāks un iespēja uzkāpt arī iesācējiem. Virsotnes pakājē atrodas slēpošanas un alpīnisma kūrorts Šamonī, kur apmetās arī Dainis ar ģimeni: “Ļoti jauks ciematiņš ar patīkamu atmosfēru.”
“Pirmajā dienā iesildījāmies. Uzkāpām līdz 2500 metriem virs jūras līmeņa pa meža takām un aizgājām uz tūristu iecienītu vietu – Balto ezeru. Tajā peld ledus gabali, jo ezers atrodas ledāja malā. Fiziski pirmā diena bija grūta – liels ceļa gabals, bet augstuma ziņā tas bija viegli,” pastāstīja Dainis. “Otrajā dienā bija paredzēts nedaudz uzbraukt kalnā ar pacēlāju un pastaigāt pa ledāju, uzkāpām arī pa vertikālām 50 metru augstām trepītēm. Augšā pasēdējām uz klinšu terases, no kuras pavērās perfekts skats uz ledāju.” Trešā iesildīšanās diena bijusi visnopietnākā. “Ar pacēlāju uzbraucām divreiz augstāk, lai iekarotu vienas virsotnes priekškalni. Visa virsotne ir klints, bet līdz tai aizstiepjas ledājs. Maršruts bija diezgan vienkāršs līdz vietai, kur sākās plaisa un ledāja malā apmēram 15 metru augsta vertikālā siena, pa kuru šļūcot lejā, varēja patiešām arī aizšļūkt līdz pašai lejai. Ar tēvu uzkāpām līdz 3500 metriem virs jūras līmeņa, kur beidzas ledājs un sākas klints. Skats uz leju bija fantastisks,” iespaidos dalās Dainis.
“Trijās dienās biju morāli nobriedis, lai uzkāptu Monblānā. Viss bija perfekti! Vakarā sakrāmējām somas ar visu, kas nepieciešams triju dienu kāpšanai, bet, tā kā pārtikai vietas nepietika, tēvs izdomāja nest to līdzi veikala “Solo” maisiņā. Tā nu mēs devāmies ceļā ar glanci,” nosmej Dainis. “No Šamonī ar pacēlāju uzbraucām pusceļu, un tad augšā sāka līt. Vēl nodomājām, ka tas varētu būt brīdinājums. Pirmajā nometnē uzcēlām telti. Sāka rasties mākoņi, un naktī pamodos no trokšņa, kas līdzīgs dzirksteļojošiem augstsprieguma vadiem. Izrādījās, ka dzirksteļoja plāksnītes, kuras piestiprinātas pie klints par godu Monblānā mirušajiem. Pēc tam sākās negaiss – apkārt zibeņoja, telti purināja vējš un lija lietus. Tā kā nākamās divas dienas arī solīja lietainas, sapratām, ka nav vērts kāpt, kaut domāju, ja ar tēvu būtu turpinājuši, mēs būtu uzkāpuši .”
Dodoties lejā, abi kāpēji pamatīgi izmirkuši, un tad radusies doma – laiks doties pasildīties saulītē pie Vidusjūras.
Lai gan Monblānā šoreiz uzkāpt neizdevās, Dainis ir pārliecināts, ka vēlreiz mēģinās virsotni iekarot studiju gados.
Komentāri