“Mēs esam mediķi skolā, ārstniecības personas, bet mums nemaksā mediķu algu. Medicīnas māsām ārstniecības iestādēs atalgojums pieaug, bet mēs pat nezinām, kurai- Veselības vai Izglītības ministrijai prasīt atbalstu. Skolā mēs tiekam saukti nevis par ārstniecības profesionāļiem, bet esam ierakstīti tehnisko darbinieku sarakstā – blakus sētniekiem un kurinātājiem,” tādu mācību iestādēs strādājošo medicīnas māsu viedokli “Druva” uzklausīja reizē, kad pārdesmit speciālisti piedalījās kārtējās mācībās. Tajās viņi krāja vērtīgos izglītības kredītpunktus, kas nodrošina ārstniecības personas statusu un ļauj atjaunot profesionālismu apliecinošo sertifikātu.
Pašlaik Ministru kabinetā diskutē, kā organizēt medicīnas māsu darbu mācību iestādēs, kā pakļautībā darboties šiem speciālistiem, kur meklēt darba samaksas finansējumu. Esošos MK noteikumus esot plānots pārstrādāt, kas būs ierakstīts jaunajos un kāds darba lauks būs nākamajā mācību gadā, skolu medicīnas māsas nezina.
“Bija algu pielikums medicīnas darbiniekiem. Nesu vadībai iesniegumu, lai tādas izmaiņas notiek arī skolā, jo esmu tāda pati ārstniecības darbiniece. Direktore atbildēja: ”Māsiņ, es neko nevaru izdarīt, jo MK šo rīkojumu ir izdevis ārstniecības iestāžu vadītājiem. Esmu izglītības iestādes vadītāja un neko jums nevaru solīt.” Nepārmetu, bet man šī situācija šķiet nepareiza. Mēs tāpat maksājam par savu tālākizglītību, un skolas vadība saka, ka esam vajadzīgas, jo visādi negadījumi mācību dienā notiek- bērni gūst sīkas traumas, saslimst,” vērtēja Priekuļu vidusskolas medicīnas māsa Sarma Gūta.
Līdzīgi domā arī pilsētas skolu medicīnas māsas. Vēl satrauktāki par situāciju ir medicīnas darbinieki, kuri strādā speciālajās skolās. Šajās mācību iestādēs bērniem nereti ir lielas veselības problēmas, bet pat medikamentus skolā nedrīkst glabāt.
“Pēc noteikumiem sanāk, ka mums nevar uzticēties, bet tie paši noteikumi paredz, ka mums jābūt tikpat augsti kvalificētām kā medmāsām stacionārā. Nav loģikas. Mēs bieži esam tās, kas uztaustām bērnu problēmas, saprotam veselības stāvokli, jo diemžēl bērni skolas vecumā kļūst arvien neveselāki,” sacīja vairāku skolu medmāsas, bet visas kā viena piebilda, ka nevēlas akmeni mest savu skolu vai pašvaldību dārziņā. Ja medicīnas māsu štata vietu skolā nelikvidēs, būs vien jāturpina strādāt, jo stacionāra, ģimenes ārstu un zobārstu māsas jau nenākšot palīdzēt skolēniem. Tāpat māsas ir pārliecinātas, ka nekad nepelnīs tik daudz, cik kolēģes akūtajā medicīnā un tās, kas aizgājušas, lai veiktu procedūras kosmētiskajos salonos. Bet viņas uzsver, ka vēlas palikt un darīt darbu, kas ir pie sirds.
“Mediķim taču visu dzīvi jāmācās. Nevar tikai pabeigt skolu, iegūt diplomu un strādāt. Ja nav sertifikāta, tad persona nav māsu reģistrā un nemaz uz darbu specialitātē nevar pretendēt. Man liekas, ka skolu mediķu darbu visvairāk apgrūtina nesakārtotā likumdošana,” sacīja medmāsa Liene Veitnere, kura ieguvusi augstāko izglītību māszinībās un vada kolēģu tālākizglītības nodarbības Cēsīs. Un turpina:” Viss būtu vienkārši, ja ieviestu skaidrību – esi medicīnas darbinieks, darba samaksa kā medicīnas personālam. Un neatkarīgi no tā, kur tu strādā. Visām māsām ir māszinību diploms, sertifikāti ir vieni un tie paši. Izglītības sistēma ir viena. Tad kāpēc algu sistēma ir tik atšķirīga katrai iestādei? Vajadzētu maksāt kā ārstniecības personai. Šim teikumam ir jābūt MK noteikumu grozījumos. Vajadzētu jau skolu medicīnai būt pakļautai Veselības ministrijai. Ministrijas savstarpēji ecējas un nezina, kuras pakļautībā skolu medicīnas māsas likt.”
Citi viedokļi par situāciju Veselības aprūpes
koordinatore Cēsu rajonā
Skaidrīte Astahovska-Eglīte:
“Izglītības ministrija sadarbībā ar Veselības ministriju izstrādā MK noteikumus, kas noteiks medicīnas māsas vietu skolā. Pašlaik skolu māsai algu maksā pašvaldības. Un tām, kā zinām, valsts deleģē daudzas funkcijas. Nav pamata tagad teikt, ka pašvaldība šajā kontekstā kaut ko nepilda. Skolā medicīna ir profilakses līmenī, un tas ir ļoti svarīgi. Māsas sadarbojas ar ģimenes ārstiem, sarunājas ar ģimenēm, bērnu vecākiem, un tas ir būtiski. Māsai darba netrūkst, viņa ir vajadzīga, bet jautājums ir sāpīgs, jo māsu vietas skolās ir saglabātas, bet neviens likums nepasaka – tam tā ir jābūt. Ministriju līmenī ir jāformulē, kā pakļautībā māsām jādarbojas. Ir skaidri jāpasaka – kas, kam un no kādas naudas maksās, kas sertificēs, ja būs tāda prasība sertificēt medicīnas kabinetus mācību iestādēs, un par kādiem līdzekļiem to darīs. Ja saglabāsies trijstūris – Veselības, Izglītības ministrija, pašvaldības, tad jautājums neatrisināsies.”
Cēsu rajona padomes
izglītības nodaļas vadītājs
Tālis Jaunzemis:
“Medicīnas darbinieks, neatkarīgi no tā, kur viņš strādā, ir medicīnas darbinieks. Un tāpat kā veselības aprūpē strādājošajiem algu pieliek, tā jāpaaugstina skolu māsām. Man neviens skolas direktors nav sacījis, ka medicīnas māsu skolā nevajadzētu. Problēma ir tā, ka medmāsas algai līdzekļi jārod pašvaldībā. Ministrijās ar šo jautājumu spēlē kā futbolu- te bumba vienā, te otrā laukuma pusē. Vajadzīga ir sistēma un valsts līdzekļi medmāsu darba samaksai. Strādājošajam ir pilnīgi vienalga, kura ministrija pārskaita latus, bet ir svarīgi, lai padarītā cienīgs atalgojums ir cilvēka kabatā. Pašvaldības ir tik atsaucīgas un elastīgas, ka atradīs, kam deleģēt pienākumus, ja būs valsts piešķirts finansējums. “
Drabešu internātskolas
direktore
Dina Dombrovska:
“Es nejūtu šajā jautājumā diskomfortu, jo skolas mediķiem maksāju tādu algu, kāda pienākas, kāda valstī ir noteikta ārstniecības personām. Ir noteikts pieklājīgs atalgojums, plānojot skolas budžetu, ar to rēķinos. Uzskatu, ka mūsu skolā ir profesionāla medmāsa, un viņa ir tiesīga saņemt medicīnas darbinieka cienījamu atalgojumu. Un bērniem viņas darbs ir vajadzīgs. Medicīnas māsa strādā katru dienu, divas reizes nedēļā skolā pieņem arī ārsts, jo internātskolās bērni atbrauc un dzīvo visu nedēļu. Tiem, kas raksta noteikumus, būtu arī jāizprot, ka vismaz šāda tipa skolām jāļauj pirkt arī medikamentus, jo bez saaukstēšanās zālēm un ūdeņraža pārskābes būs grūti iztikt. Ir taču pat reizes, kad vecāki dodas darbos un bērnu uz skolu atsūta slimu. Kurš atbildēs, ja skolas medmāsa to bronhītu nenovērtēs un ielaidīs? Stundu laikā, kad mediķa skolā nav, ja rodas nepieciešamība, saucam arī neatliekamo palīdzību.”
Komentāri