Mazais uzņēmējs vecpilsētā. Prieks un problēmas

Cēsīs Skolas iela ir vieta nelieliem veikaliņiem. Te,  vecpilsētā, tajos iegriežas nesteidzīgi gājēji, tūristi, te daudzi meklē un atrod to, ko citur nenopirkt.

Divus mēnešus savus pircējus priecē dziju veikals “Radīt­prieks”. To atvērusi rokdarbniece Ineta Jemeļjanova. Ieejot var apmulst plašajā piedāvājumā, krāsu toņos un niansēs. “Mājās vienmēr bija dzija, jo, kur tik ko skaistu un labu ieraudzīju, pirku. Un tāda ne es viena. Sāku tirgot dziju,    septiņus gadus braukāju pa tirdziņiem, sūtīju klientiem pakomātos. Bet dziju gribas pataustīt, pielikt pie vaiga, kā arī grūti saskaņot krāsas, jo bildē toņi tomēr atšķiras. Te to var izdarīt,” stāsta Ineta un atklāj, ka par savu veikalu domājusi jau agrāk, bet, lai to atvērtu, daudz jāiegulda. Paši izgatavoja plauktus, lai viss labi pārredzams, iekārtoja, lai mājīgi.

“Radītprieks”    piedāvājumā ir dzija no Itālijas, Vācijas, Bul­gārijas, Somijas, Lietuvas, Tur­cijas, Ķīnas. “Svarīgākais ir kvalitāte. Kaut sastāvs gandrīz vienāds, dažādiem ražotājiem kvalitāte atšķiras, un to var jau just, paturot rokās,” saka Ineta un uzsver, ka tieši kvalitātei pievērš īpašu vērību. Viņa atklāj, ka iecerēts atvest vairāku Somijā pazīstamu dzijas ražotāju zīmolu produkciju. Kaimiņvalstī ražoto vilnas dziju jau iecienījusi ne viena vien adītāja. “Pavediens gludāks. Ir rupjāka, smalkāka,” bilst pieredzējusī rokdarbniece.

Veikaliņā var iegādāties dziju visam, ko vien vēlas noadīt. Saimniece vērš uzmanību īpašajai adījumiem bērniem paredzētajai dzijai. Tā ir maigāka.

Piedāvājumā var apjukt, ja skaidri nezini, un, ja arī zini, ka vēlies, piemēram, zaļu dziju, tad tieši kuru.    “Salātzaļš, ābolzaļš,    gaišāki, tumšāki toņi,” rāda Ineta un piebilst, ka krāsas ir spilgtākas nekā latviešiem pierastās rāmās. Līdzīgi ir ar dzeltenās, zilās krāsas dzijām. Katrai tautai sava krāsu izjūta. Arī latvietes labprāt izmantoja adījumos un audumos pa spilgtākam dzīparam.

“Vairākus gadus modē bija batikotā dzija. Nu jau dzirdu, ka adītājas saka, ka skaista tā raibo zeķu dzija, bet gribas vienkrāsainu,” pastāsta Ineta, uzsverot, ka , izmantojot internetā atrodamos, adītājas izmēģina aizvien jaunus adīšanas paņēmienus un tas, kāda ir dzija, ļoti bieži nosaka, cik glīts būs rezultāts.

Ar gandarījumu Ineta atzīst, ka katru dienu ieinteresēti pircēji iegriežas “Radītpriekā”. Ziema taču ir adīšanas laiks, dāvanas Ziemassvētkiem vēl var pagūt noadīt. “Cēsīs esam trīs veikali, kas tirgo dziju, vēl arī lielveikali. Konkurenti neesam, jo katrā cita ražotāja piedāvājums. Rokdarb­nie­ces novērtē kvalitāti, jo ar labu dziju vieglāk strādāt un skaistāks adījums, ” skaidro “Radītprieka” vadītāja un piebilst, ka arī cenas ir ļoti dažādas.

Veikaliņā nav tikai dzijas, ir arī rokdarbnieču un amatnieku darbi. “Pati savus darbus esmu devusi dažādiem veikaliem, zinu, cik    svarīgs katrs    notirgotais. Te lielākoties ir novadnieku adījumi, izšuvumi, filcējumi, sveces, rotas, keramika, saldumi, skaistumkopšanas līdzekļi, apģērbs, ” stāsta saimniece. Ineta arī saiņo dāvanas, un veikalā var izvēlēties ne vienu vien pārsteigumu tuviniekiem. Adītāju noteikti iepriecinās puķu pušķis, kur ziedi ir dzijas kamoli.

“Apbrīnoju jaunās sievietes, viņas ir čaklas, izdomas bagātas un rada neatkārtojamas lietas,” gandarīta Ineta. Viņa atzīst, ka jaunā paaudze lielākoties iepērkas internetā. Arī cēsnieces nenāk uz veikalu, bet dziju saņem pakomātā.

“Mani vērojumi – Cēsīs ir pazuduši cilvēki. Rudenī vēl bija tūristi, arī iegriezās “Radītpriekā”, tagad klusums,” pārdomās dalās uzņēmēja un pastāsta, ka ne reizi vien pircēji stāstījuši, kā meklējuši veikalu. Vecpilsētā noteikumi stingri nosaka, kādas izkārtnes drīkst izlikt. Šķiet, uzsvars uz – neuzkrītošas. Tāpat sarežģīta arī norādes zīmju izvietošana.

Ineta atzīst, ka ikdienā vislielākās problēmas sagādā iebraukšana vecpilsētā. No rīta, braucot uz darbu, nekad nevar zināt, vai būs kāda stāvvieta, kur uz stundu atstāt mašīnu. Tad no mašīnas bieži vien preces jānes uz veikalu. Diemžēl piegādātājam nācies samaksāt 40 eiro sodu, jo iebrauca šķērsielā, lai ieskrietu veikalā un nodotu paciņu. Pēc stundas uzņēmējai    stāvvieta jāatstāj, jāmeklē citur. Bet veikalā viņa ir viena.

“Mazajiem uzņēmējiem jācīnās pašiem. Kad ko jautāju, atbilde vienkārša – tādi ir noteikumi,” bilst uzņēmēja un retoriski jautā: “Kāpēc citur pilsētās ielu krustojumos ir norādes, kur kas atrodas?” Uzņēmēja uzsver, ka ir priecīga strādāt vecpilsētā, bet, to darot, daudz enerģijas jātērē neatrisināmiem jautājumiem, kas nav tieši saistīti ar uzņēmumu.

Ziemassvētku laiks noteikti rokdarbnieces, dāvanu meklētājus vairāk rosinās iegriezties “Radītpriekā”. Bet jau februārī Inetai sāksies arī sējas darbi. Viņa audzē stādus. Tā darbīgi tiek piepildīts viss gads. “Pašai gan vairs rokdarbiem neatliek laika,” bilst cēsniece.