Zaigai Cīrulei bija pieci gadi, kad kopā ar ģimeni no Jaunpiebalgas viņu aizveda uz Sibīriju.
”Man atmiņā maza mājiņa ar velēnu jumtu. Tādā dzīvojām,” stāsta Zaiga. Tā kā mamma strādājusi fermā, abas ar māsu ik brīvu brīdi gājušas palīgos. Tur arī dabūjušas kādu piena lāsi, iemācījušās govis slaukt. ”Bērnu apkārtnē bija daudz, kopā pie upes dzīvojāmies, bet mums labāk patika pie mammas. Lopiņi patika, govis bija mīlīgas,” atmiņās kavējas Zaiga. Vasarās, kad govis aizdzītas uz vairākus kilometrus attālām ganībām, meitenes gājušas pie mammas, palīdzējušas izslaukt. Būt prom no mājas, tās šķitušas interesantas pārmaiņas ikdienā.
”Skolā apguvu krievu valodu. Kad atgriezos Latvijā, ar latviešu valodu grūti gāja, bija vairāk jāmācās,” stāsta Zaiga un piebilst, ka par Sibīriju nekādu īpašo atmiņu nav. Tēvs bijis izsūtīts uz citu vietu. Viņš kopā ar ģimeni Latvijā nav atgriezies. Palicis tur, nodibinājis ģimeni, vēlāk pārcēlies uz sievas dzimteni. Ar māsu bijušas ciemos pie tēva Ukrainā. To, ka ģimene bijusi izsūtīta, pēc atgriešanās nevienam nav slēpuši. Visi kaimiņi, arī bērni zinājuši. Zaiga pārliecināta, ka tāpat neko neklusētu. Vien pēc Atmodas pati daudz ko uzzinājusi par represijām.
”Kāpēc neatgriezāmies Jaunpiebalgā, nezinu. Vecpiebalgā mums ierādīja vecā mājā dzīvokli. Strādāju teļu fermā, bet lielāko mūža daļu par slaucēju. Man lopiņi visu mūžu patikuši. Tā arī fermā esmu nostrādājusi, kā represētā agrāk aizgāju pensijā,” ar gandarījumu par nostrādātajiem gadiem saka Zaiga un piebilst, ka vecmamma apglabāta Jaunpiebalgā, mamma – Rankas kapos.
Komentāri