Mākslas un dzejas satikšanās “Kalāčos”

Saulainā pavasara dienā pirms Eduarda Veidenbauma vārda dienas muzejā “Kalāči” bija sapulcējušies mākslas mīļotāji, lai piedalītos izstādes “Atkalāčojums” atklāšanā. Tā veidota, atzīmējot 30.gadadienu izstādei “Kalāčojums”, kura muzejā notika 1995.gadā.

Nosaukums ir vārdu spēle, “Atkalāčojums” ir dialogs starp 1995. gada izstādes “Kalāčo­jums” darbiem un šodien aktīvu mākslinieku un citu jomu radošo personību veikumu. Kuratore Ieva Astahovska stāstīja, ka izstādi caurvij trīs pavedieni: “Ka­lāču” vide un Veidenbauma literārais mantojums, dialogs ar 1995.gada darbiem un mūsu attiecības ar dabu.

“Atkalāčojumam” jaunus mākslas darbus veidoja Anda Lāce, Andris Eglītis, Haralds Matulis, Madara Gruntmane, grupa “Preiļu konceptuālisti” un mākslinieki, kas savu veikumu te bija rādījuši pirms trīsdesmit gadiem: Kristaps Ģelzis, Andris Breže, Ēriks Božis.

Izstādē bija redzama arī  daļa no 1995. gada “Kalāčojuma”, kas joprojām atrodas muzejā. Varēja arī apskatīt Jāņa Deināta fotogrāfijas no 1995. gada izstādes tapšanas un atklāšanas.

Pasākums sākās ar “Kalāčo­juma” kuratora Ivara Runkovska un mākslinieku, kas tajā piedalījās – Ievas Iltneres, Jāņa Mit­rēvica, A. Brežes, Ē.Boža -, sarunu. Viņi stāstīja, kā tapa darbi tai izstādei un par tā laika mākslas specifiku.

Tālāk “Atkalāčojuma” darbu autori izveda nelielā ekskursijā, lai parādītu savu veikumu un padalītos ar stāstiem, kas slēpjas aiz tiem. Ē.Božis izveidojis briļļu labo pusi. Mākslinieks pastāstīja, ka muzeja pamata ekspozīcijā vismazākais eksponāts ir brilles, no kurām palikusi tikai kreisā puse. Kad pamanījis šo objektu, neesot zinājis, vai smieties vai raudāt, jo tas, viņaprāt, simbolizē Veidenbauma personību. Kādu ķibeļu, likstu un vainu dēļ ir pazudusi briļļu otra puse. Māk­slinieks sapratis, ka jāizdara žests un jāatjauno otra puse. Ē.Božis vērtēja, ka to redz kā pieminekli nevis Veidenbauma padarītajiem darbiem, bet gan nepadarītajiem darbiem. Ja dzejnieks būtu nodzīvojis ilgāku mūžu, tad noteikti viņa vārds skanētu skaļāk un pienesums Latvijas kultūrai būtu vēl lielāks. Caur brillēm mēs mēģinām ielūkoties Veidenbauma dzīvē, bet, iespējams, no otras puses viņš noraugās uz mums, tādu atziņu pauda mākslinieks.

Madara Gruntmane par savu darbu “Šūpoles” stāstīja, ka tas simbolizē dzejnieka skaudro pasaules redzējumu. Viņš varēja priecāties un nākamajā brīdī jau būt pesimistisks. Reizēm cilvēks var pārdegt no emocionalitātes un būšanas te augšā, te lejā un palikt pozīcijā, kurā viņš apstājas. Māksliniece uz to iesaka neskatīties kā uz depresīvu, bet gan kā uz jaunu sākumu. Viņa šūpolēm izvēlējusies dedzinātu koku, arī caur šo materiālu aktualizējot mentālās veselības nozīmi ikviena un sabiedrības dzīvē kopumā.

Izstāde “Atkalāčojums” piedāvā iespēju ieraudzīt, kā mākslinieki no dažādām paaudzēm un jomām interpretē Eduarda Veidenbauma personību un idejas mūsdienu kontekstā. Tā veido saikni starp pagātni un tagadni, rosinot pārdomas par mūsu attiecībām ar dabu, kultūras mantojumu un pašiem sevi. Izstāde vienlaikus turpina 1995. gada iesākto sarunu un piedāvā jaunus skatupunktus laikmetīgajā mākslā.