Iepriekšējā saruna bija ar ģimenēm, kurās, cik vien spēka, līdzekļus un mīlestību iegulda bērnos, lai nodrošinātu viņu dzīves kvalitāti šodien un nākotnē. Tomēr arī mūsu rajonā dzīvo bērni, par kuriem rūpes uzņēmušās pašvaldības un valsts. Runa ir par skolā gājējiem, kuri ikdienu aizvada ārpus ģimenes. “Druva” sazinājās ar vairāku sociālo pakalpojumu sniedzēju centru vadību, lai skaidrotu, cik sarežģīti ir skolas gaitām nodrošināt 20, 30 un 40 bērnus. Cik skarbā ekonomiskā situācija valstī, lielie inflācijas apgriezieni skāruši sociālo pakalpojumu sniedzēju naudas makus?
Bērnu un bāreņu sociālās aprūpes un integrācijas ģimenes centra “Riekšaviņa” direktore Aija Groza: “Ja mums nebūtu daudz labu draugu un atbalstītāju ārzemēs, tad darbu būtu sarežģīti organizēt un noturēties. Tik grūta finansiālā situācija nekad nav bijusi. 1. septembrī skolā jāiet 21 bērnam. Visvairāk bērnu ies tepat Pētera skolā, pa vienam mācīsies Jaunpiebalgas vidusskolā un Rankas arodskolā. Tā kā esmu arī Pētera pamatskolas direktore, tad labi zinu ne tikai “Riekšaviņas” finansiālās iespējas, bet apzinos, cik grūti ir skolā palaist bērnus ikvienai ģimenei. Zosēnos nav darba vietu, ģimenes galvenokārt iztiek tikai no saimniecībās nopelnītā, bet tagad daudziem vairs nemaksā par pienu. Cilvēki dzīvo zem iztikas minimuma. Pavasarī rūpīgi pārskatījām mācību procesam nepieciešamo lietu sarakstu un izlēmām, ka darba burtnīcas mūsu skolas audzēkņiem nebūs jāpērk. Skolotāji materiālus kopēs un izdalīs katram bērnam. Tas iznāks lētāk, jo mums ir ziedotāji, kuri atbalsta ar papīru un kopēšanai vajadzīgo. Ja runāju par “Riekšaviņu”, tad tur visi bērni ir kā mani, pašai, arī kolektīvam tāpēc jādomā, kā viņiem iespēju robežās sniegt labāko. Viņu vecāki neinteresējas, kāds bērniem atnāks jaunais mācību gads. Tikai vienam puisim ir mamma, kura regulāri zvana, un dēls ciemojas pie viņas, kad mamma neārstējas slimnīcā.
Mums ir paveicies, jo daudzus audzēkņus centrā ievietojusi Rīgas pašvaldība, tā pārskaita lielāku summu bērna uzturēšanai, ir pašvaldības, kuras spēj samaksāt vien 130 latus mēnesī. Finanses nonāk kopīgā katlā, jo nevaram jau bērnam no turīgākas pašvaldības pirkt labāku pildspalvu vai uzklāt bagātāku pusdienu galdu. Tieši ēdināšana ir ļoti sadārdzinājusies. Pilnīgi esam atteikušies no “Riekšaviņas” audzēkņu izklaides pasākumiem. Diemžēl bērni vairs nevar doties pārgājienos, ekskursijās. Tajā pašā laikā skolai un mācību darbam viņiem nekā netrūks.”
Reliģiskās organizācijas “Pestīšanas armija” Skangaļu muižas bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centra – internāta vadītāja Lelde Ivulāne: “Mācību gads tūlīt jāsāk 11 bērniem. Mūsu bērni mācās Mārsnēnu pamatskolā, arī Spāres speciālajā internātskolā, trīs šogad dosies apgūt profesiju – Liepnas un Limbažu arodskolā. Tēriņi aizvien pieaug, viss kļuvis dārgāks, bet mums, ja runājam par došanos skolā, bērnu vajadzībām jāiegādājas ne tikai mācību grāmatas, darba burtnīcas, kancelejas piederumi, bet arī higiēnas preces, ja bērnam jāpaliek skolas internātā, jāpērk arī apģērbs, apavi un sporta nodarbībām nepieciešamais. Pie mums lielākoties dzīvo bāreņi vai bērni, kuru vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības, tad par visu ir jāparūpējas mums. Pamata finansējumu saņemam no “Pestīšanas armijas”, un slēdzam līgumus ar pašvaldībām, kuru bērni tiek pie mums ievietoti. Pašvaldības maksā par bērna uzturēšanos Skangaļos, bet šī summa noteikti nesedz visus izdevumus. Sadarbojamies ar esošajiem un meklējam jaunus sponsorus, kas sūta līdzekļus, lai saviem audzēkņiem varam sarūpēt ne tikai vajadzīgo, bet kaut nedaudz sirdspriekam – kādu dāvanu jubilejās, sarīkot vasaras nometnes, kopīgus pasākumus.”
Pusaudžu rehabilitācijas kolektīva “Saulrīti” vadītājas vietniece Līga Kārkliņa: “Esam rehabilitācijas centrs, bet pildām arī sociālās funkcijas. Teorētiski skolas vecuma bērniem, kuri pie mums iziet rehabilitācijas kursu, lai atbrīvotos no atkarībām, viss nepieciešamais būtu jānodrošina viņu vecākiem, bet ne visi to dara. Un sanāk, ka mēs pērkam klades, burtnīcas, pildspalvas. Audzēkņi dodas mācīties uz Rozulas pamatskolu un Stalbes vidusskolu. Esam vienojušies ar pasažieru pārvadātāju “CATA”, ka bērni biļetes autobusā nepirks, bet izdevumus segs “Saulrīti.” Pašlaik rehabilitācijas centrā uzturas 24 bērni, un nākamajā nedēļā visiem ir jāiet skolā. Pašlaik ir ļoti jāknapinās. “Saulrītus” finansē Labklājības ministrija, strādājam sociālo pakalpojumu pārvaldes pakļautībā. Dienā bērnam varam atļauties iztērēt nedaudz vairāk par 15 latiem, bet šajā summā ir ietvertas visas vajadzības – ēdināšana, apģērbšana, apkures, elektrības un komunālo pakalpojumu izmaksas. Par attīstību pašlaik grūti runāt, jo mums trūkst līdzekļu, lai sakārtotu telpas, veiktu remontu. Ļoti nepieciešamas jaunas mēbeles, skapīši, krēsli, arī gultas veļa. Daudziem audzēkņiem vajadzētu arī skolas somas un kvalitatīvu apģērbu. Esam pateicīgi ziedotājiem, kas mūs atbalsta, ja drīkstu nosaukt, tad par papīru un kancelejas precēm pateicamies “Vidzemes papīram”, bet nesen no z/s “Kliģeni” saņēmām nestandarta gurķus. Arī tas ir atspaids.”
Rehabilitācijas centra “Dzīves enerģija” un Piebalgas pamatskolas direktore Gunta Leimane: “Arī mēs darbojamies Labklājības ministrijas pakļautībā. Vienmēr jau varam teikt, ka finansējums varētu būt lielāks, bet pašlaik jāiztiek ar 15 latiem un 75 santīmiem bērnam dienā. Mūsu priekšrocība noteikti ir tā, ka centrs un skola ir vienuviet. Nav ceļa izdevumu. Arī mēs iestādē stingri rēķinām līdzi, lai visam sanāktu. Paši sakām: “Kaza joprojām ir dzīva, bet vilks arī paēdis.” Nav slikti, ka bērni ierauga – dzīvē ne viss nāk viegli. Galu galā pēc rehabilitācijas procesa viņiem būs jāatgriežas sabiedrībā – jāmācās, jāsāk strādāt, jāpelna un jāplāno tēriņi. Mums ir 44 audzēkņi, un visiem ir iegādāts skolai nepieciešamais, arī drēbes ikdienai. Labāku apģērbu viņiem dāvinām divas reizes gadā – dzimšanas un vārda dienā. Pie mums liela daļa audzēkņu ir nākuši no bērnu namiem, tāpēc priecājamies, ja turienieši dalās ar humānās palīdzības sūtījumu. Ir vairāki bērni, kurus ļoti atbalsta ģimene – vecāki interesējas, kas nepieciešams. Mācību grāmatu iegādē mūs atbalstījusi Jaunpiebalgas pašvaldība, citām vajadzībām meklējam sponsorus un labvēļus.”
Kāds būtu dzirdētā rezumējums? Skaudri skanēs – ja nebūtu šādu iestāžu, tad diez vai parīt skolas gaitas sāktu gandrīz simts Latvijas bērni. Ja šajās iestādēs nestrādātu spēcīgi motivēti cilvēki, tad arī būtu pašvaki. Bet, kas būtu, ja sociālo aprūpi Latvijā neatbalstītu labas gribas cilvēki un sponsori no ārvalstīm?
Komentāri