Trešo gadu Jaunpiebalgā notika izstāde “Izvēlies Piebalgu”, un ir gandarījums, ka vislielākā pircēju piekrišana bija mājražotāju un sīko zemnieku veikumam. “Druvas” aptaujātie maizītes un pīrāgu cepēji, alus darītāji neslēpa, ka priecātos, ja ne tikai lielajos pasākumos, izstādēs, bet arī mazos tirgos pilsētniekam varētu pārdot svaigu cepumu, slaukumu vai bišu vākumu.
“Kā jau ierasts, pārdevu maizīti, baltu, labi nožāvētu speķīti. Viss no manā saimniecībā audzētā. Stundas laikā viss bija izpirkts, jo nerūpnieciski ražotajam pēdējos gados ir liela piekrišana,” sacīja z/s “Zārdiņi” saimnieks Kristaps Zārdiņš, kurš lepojas, ka vada darbu bioloģiskajā saimniecībā. “Tirgū jau īpaši augsta peļņa nekad nesanāk, jo jāvērtē cilvēku pirktspēja, bet lielākais gandarījums, ka iedzīvotāji izvēlas savā dzimtajā pusē ražoto, Latvijas preci,” uzsvēra Kristaps, kurš arī šoreiz tirgū piedāvāja paša brūvētu alu, sakot – tas mans nelegālais rūpals, nepārdodu, bet, ja pagasts palūdz, tad sabrūvēju, lai cilvēki var nogaršot tādu alu, kādu dzēra senči lauku sētās.
Līdzīgi tirgošanās iespējas gadatirgos un tirgū vērtē arī piemājas saimniecības “Ligzdiņas” īpašniece Sarmīte Mekša, kura, izstādē piedāvājot plašu bišu produkciju, ieguva titulu “Piebalgas prece 2008.”
“Katru sestdienu medu un bišu produktus – bišu maizi, kaltētus ziedputekšņus, propolisu – pārdodu Jaunpiebalgas tirgū. Un vienmēr pircēji apjautājas, kur atrodas bišu saimes, vai nav ceļa malā. Tad saku, ka bišu ganības blakus bioloģiskajām saimniecībām un arī lielmežā. Dabiskos produktus novērtē,” tā Sarmīte Mekša un turpināja: “Jaunpiebalgas tirgū bieži dzirdu – kāpēc nav mājās kulta sviesta, sieta siera, biezpiena? Ļoti žēl, ka pārtikas un veterinārā dienesta un citu noteikumu prasības pret mājražotāju ir tik augstas, ka nevar tirdzniecību atļauties.
Pagastu ļaudis priecājas, ka vietējās pašvaldības dod atļauju, lai varētu ne tikai svētkos, bet arī ikdienā pārdot piemājas zemē izaudzētos stādus, dārzeņus, ogas un augļus.
“Es brīvi varu pārdot tomātu stādus, bet saņemtu spēku un ceptu pīrāgus, plātsmaizes, bulciņas un medus kūkas, ja vien varētu tirgoties. Tiešām ietu uz tirgu katru sestdienu, jo zinu, ka cilvēkiem uz dzīvas uguns ceptais labi garšo. Tagad tā iepriecinu draugus un paziņas,” sacīja pensionāre Regīna Dombrovska, kura izstādes apmeklētājus cienāja ar speķa pīrāgiem, un neviens kvalitatīvo cepumu nesmādēja.
Vietējos tirgos pircēji labprāt iegādājas arī tuvējās saimniecībās audzētus puķu, augļu koku un krūmu stādus, tagad arī izaudzētos gurķus, tomātus, plūmes un ābolus. Tirdzinieki jau zina, ka placī var pārdot visu, ja ir laba prece un savi kundes. Ne velti aizvien biežāk aktualizējas jautājums, kāpēc Eiropas pilsētās, pat sīku ciemu centros vietējie var pārdot mājās ražotu sieru, skābētus kāpostus, pat konservētus dārzeņus un vārītas zaptes, bet mums jāizvēlas rūpnieciskā prece. Rīgā modē ir zaļais tirgus, bet kādam tirgum būt modē Cēsīs, Piebalgā, Raunā? Arī Pārgaujas projekts “Straupes tirgus” jau pierādījis, cik svarīgi ir ļaut vietējiem zemniekiem un mājražotājiem iznākt pie pircējiem un savas prasmes pierādīt.
Komentāri