“Nākotne sākas šodien, pareizāk, tā sākās vakar,” saka nītauriete, pagasta vēstures izzinātāja un vietējā gide Dace Eipure.
Interese par notikumiem pagastā, cilvēkiem, kuri te reiz dzīvojuši, radusies nejauši. Dēlam bijis jāraksta referāts vēsturē. Kopā ar dēlu un mammu Dace devusies uz Nītaures kapsētu. Mamma lasījusi senas epitāfijas, tulkojusi. Vairākkārt atkārtojušies uzvārdi Stenboks un Fermors, Stenboks – Fermors. Tie Daci ieinteresējuši.
“Tā sagadījās, ka 90.gadu sākumā, kad bērni aizgāja tālāk mācīties, bija vairāk brīva laika un, istabā meklējot piekto stūri, sāku rakties vēsturē. Meklēju bibliotēkās, muzejos, ” šodien saka Dace un piebilst, ka to dara joprojām, jo vēstures dzīles ir dziļas, tās prot ievilināt. Uzzinātais mudina meklēt kopsakarības, atklāt vairāk un arī stāstīt citiem. Kad bijis skaidrs, ka varētu ne tikai pētīt vēsturi, bet arī citiem stāstīt, Dace iesaistījās dāņu atbalstītā vides gidu projektā “Vitila”. Viņa līdztekus maizes darbam ir sertificēta gide.
“Nītaures vēsture ir daļa Latvijas vēstures. Un otrādi. Viss, kas gadsimtos noticis Latvijā, skāris ikvienu vietu. Tā kultūrvēsture ir tepat, katram mums blakus, tikai jāpapūš
nost putekļi,” pārliecināta Dace un piebilst, ka, mācoties par gidu, bijusi iespēja paskatīties uz notikumiem un vietām citām acīm.
“Iebrauc svešinieks Nītaurē. Pamet acis pa labi, pamet pa kreisi. Te jau nekā nav, un aizskrien tālāk. Uzlikām norādes. Jau piestāja, piebrauca pie baznīcām, Vaļņa kalna. Pagāja vēl laiks, un garāmbraucēji jau taujāja pēc gida, jo gribot uzzināt vairāk, ” stāsta Dace un atzīst, ja sākumā ekskursantiem pieticis vien ar stāstījumu, tagad viņi vēlas paši iesaistīties, iejusties notikumos.
Tā tapa “Vēstures taka Nītaurē”. To izstaigājot, patiesi atklājas, cik bagātu priekšstatu par Latvijas vakardienu no 13.gadsimta līdz mūsdienām var uzzināt tepat Nītaurē.
Vaļņa kalns ir iecienīta nītauriešu atpūtas vieta. Regulāri talkās senais pilskalns tiek sakopts. Darbos iesaistās mežniecības, pašvaldības darbinieki, arī pagasta iedzīvotāji.
“Daudz var izdarīt arī bez naudas. Diemžēl ne visi prot novērtēt citu darbu,” skumji nosaka gide. Pēc viņas ierosmes ar projekta finansējuma palīdzību Vaļņa kalnā uzsliets slietenis, tajā ir ugunskura vieta. Ne vienmēr jaunieši pēc atpūtas to atstāj sakoptu. Pirms ekskursijas Dace allaž atnāk apskatīties, ja nepieciešams, sakopj. Tā kā Vaļņa kalna teritorija ir draudzes īpašums, vasarās dažkārt gidei nākas nopļaut arī zāli, lai ekskursanti neapmaldītos. Vaļņa kalns ir kokos ieaudzis. Saņemta arī pieminekļu aizsardzības inspekcijas atļauja koku ciršanai. Zemesgrāmatā Vaļņa kalns ierak-stīts kā mežs. Dace rāda Broces zīmējumu, kurā Nītaure redzama bez kokiem. “Katrā laikā ik vieta izskatījās citāda. Bija laiks, kad nebija koku, tad viss ieauga. Vai nav laiks atsegt acīm to, kas mums ir?” domās dalās Dace. Kad no kalna pavērsies ainava uz apkārtni, atkarīgs no draudzes iespējām Vaļņu kalnā apaugumu izretināt, izveidot kādu skatu laukumu. Bet šī taču ir tā vieta, kur, kā stāsta teika, radies pagasta nosaukums. Un stāsts ir šāds: sensenos laikos Vaļņa kalnā – vienā no augstākajām Nītaures vietām – augusi egle, no kurienes taurētājs vērojis apkārtni un ziņojis par ienaidnieka tuvošanos. Kādu reizi viņš aizsnaudies un taure izslīdējusi. Atmodies, ieraudzījis ienaidnieku jau pavisam tuvu, gribējis ziņot par briesmām, bet taures nav ….iekliedzies “ Nicht taur”. Tiesa, tas gan nav vienīgais skaidrojums Nītaures
vārdam, dzirdēts arī, ka visur apkārtnē bijuši tauri, tikai Nītaurē ne.
Gar Aizsargu parku, kura nosaukums arī liecina par vēsturi, pa Cūku ielu var atnākt uz luterāņu baznīcu. Dievnams atrodas uz sena nocietināta pilskalna, kur no 13. līdz 16.gs. atradusies vācu ordeņa pils. Baznīcu Nītaures muižas īpašnieks grāfs Vilhelms Fermors 18.gs. cēlis sievai Dorotejai.
Arī baznīcai apkārt oficiāli skaitās mežs. Cirst nedrīkst, bet vecie koki gāžas un izārda pils vecos mūrus. Kokam gāžoties, jau pirms dažiem gadiem tika bojāta draudzei piederoša māja Mergupes krastā, ēku nācās nojaukt. “Kāds skats atvērtos uz baznīcu, ja ap dievnamu kaut tikai paretinātu mazvērtīgos, vecos, bojātos kokus. Nītaures ainavu tagad var redzēt vien no baznīcas torņa,” ar cerību saka Dace un iesaka apskatīt Nītaures pareizticīgo baznīcu, kura atklāj kristīgās pareizticības vēsturi Latvijā. Padomju gados dievnamā bija graudu noliktava, tagad baznīcā atkal skan lūgšanas visaugstākajam. “Bijušas vairākas dāņu grupas, viņi ļoti labprāt klausās. Viņus interesē gan pareizticība, gan padomju laiki,” stāsta gide un piebilst, ka ekskursantiem patīk baznīcas noskaņa. Vecie koki ieskauj seno dievnama celtni, tie tik labi iederas, bet reizē arī biedē – ja nu vētrā…
Tā kā pagastā nav ne muzeja, ne telpas, kur vienviet glabātos liecības par vēsturi, abās baznīcās ir informatīvi stendi, kuros arī bez gida palīdzības var uzzināt vismaz par abiem dievnamiem.
Netālu no pareizticīgo baznīcas atrodas padomju karavīru memoriāls. Pērn ar Krievijas vēstniecības gādību veikts neliels remonts – atjaunoti uzraksti, saremontētas kāpnes, jo laika zobs darījis savu. Diemžēl zeltītās zvaigznes jau atkal bālē. “Dāņi prasīja, kāda ir mana attieksme pret krieviem, nevis vēstures notikumiem. Man nav pieņemama šāda jautājuma nostādne,” stāsta Dace un piebilst, ka pēdējos gados aizvien vairāk ekskursanti, esot Nītaurē, labprāt apskata arī padomju karavīru kapus.
Nītaures lepnums ir Fermoru dzimtas pils, kura piedzīvoja traģisku likteni 1905.gada revolūcijas laikā. Atjaunotajā ēkā jau gadu desmitus atrodas pagasta skola. Atkal kopā savijas dažādi laiki un varas, kas saimniekoja mūsu zemē. Atliek vien piestāt un ieklausīties.
Ēka prasīt prasās pēc remonta. Senajā franču – itāļu stilā veidotais muižas parks sagaida ar pārsteigumu – tā malā aug latvāņi. Pagājušās nedēļas vidū vēl nebija pļauti. Turpat netālu vecā modernīca. Ēka pusbrukusi, durvis vaļā. Arī tai taču ir saimnieks, bet tāda tā stāv. Un katrs, kas brauc uz muižu, tai pievērš uzmanību. Modernīcā dzīvojusi Vilhelma Purvīša audzēkne, māksliniece Veronika Šteinerte, kuras gleznas vēl ir vairākās nītauriešu mājās.
Jāpiekrīt Daces Eipures vairākkārt teiktajam, ka katrā vietā var atklāt Latvijas vēsturi, tikai vērīgāk jāieskatās. “Ķersim laiku Nītaurē” – tā gide nosaukusi gadsimtu iepazīšanu Latvijas vēsturē, pastaigājoties un iesaistoties viņas rosinātās spēlēs un atrakcijās.
2027. gadā Nītaure svinēs savu 800 gadu jubileju. Tad brauks ciemiņi. Arī tagad brauc. Lielākoties ģimenes, arī pa kādai skolēnu grupai. Pēdējā laikā arī mazie nītaurieši vairāk sākuši interesēties par savu pagastu. “Bieži vien dzird sakām, ka mums trūkst jūtu pret savu zemi. Ja nezināsim savu kultūrvēsturi, kur tās radīsies,” saka Dace Eipure.
Komentāri