Spriest par to, kāpēc otrs izdarījis pašnāvību vai vismaz gribējis to darīt, ir nevērtīgi. Kāpēc nevērtīgi? Tāpēc, ka sarunās par šo tēmu nevar nonākt līdz patiesībai. Vienas patiesības un konkrētu atbilžu nav. Un vēl būtiski, ka uz kāda vēlmi pielikt savai dzīvei punktu apkārtējie vienmēr raudzīsies dažādi – kāds nosodīs, cits žēlos, dažs vienkārši nesapratīs, bet vēl kāds noteiks – laikam jau citas izejas nebija, ja to spēja izdarīt. Pielikt punktu sapņiem, iespējām un nedomāt, kas no Dieva šajā dzīvē lemts, kas ņemts.
Vieni pašnāvniekus sauc par gļēvuļiem, jo viņi nespējot tikt galā ar Dieva nolemto dzīves kārtību, priekiem un grūtībām. Citi tieši pretēji saka – lai pateiktu, ka tagad pietiek dzīvot, ir vajadzīgs spēks. Pašnāvību varot izdarīt tikai stiprs cilvēks. Kādā ziņā stiprs? Varbūt tādējādi – viņš uzdrīkstas par sevi lemt Dieva vietā. Viņš uzdrīkstas būt sava likteņa lēmējs.
Kāpēc cilvēki izlemj aiziet no dzīves? Kādā veidā viņi to izdara? Un kādas ir sekas pašam, ja pašnāvība nav izdevusies, ja bijis tikai mēģinājums?
“Šajās situācijās nevaru un negribu būt par patiesības sludinātāju, bet man ir svarīgākais jautājums – vai tas ir tā vērts?” tā sacīja Cēsu rajona slimnīcas ārste Anda Skrastiņa. Piebildīšu, ka visus turpmāk aprakstītos gadījumus daktere ir skatījusi pašas acīm. Ilgo darba gadu laikā viņa un, protams, arī daudzi citi mediķi ir palīdzējuši cilvēkiem pēc pašnāvības mēģinājuma atgriezties dzīvē.
Griež vēnas, rij tabletes un karas
Cēsu slimnīcā gadā nonāk ap 30 cilvēkiem, kuri mēģinājuši aiziet no dzīves, bet mēģinājums, iespējams, par laimi, nav izdevies. Kāpēc iespējams? Tāpēc, ka daudzi mēģina atkal un atkal. Izdarīto pašnāvību skaits gadā mūsu rajonā ir vismaz uz pusi mazāks. Vēl daktere atgādina – par bērnu pašnāvībām sabiedrībā runā maz, bet šie skaitļi ir skaudri – no 14 līdz 16 bērniem Latvijā ik gadu aiziet no dzīves it kā labprātīgi. Kāpēc? Kāpēc to dara bērni, pusaudži, jaunieši un pieaugušie? Sievietes un vīrieši? Mātes un tēvi? Tas ir jautājums, uz kuru šajā materiālā nebūs viena tāpēc, bet pats labākais būtu, ja katrs no mums padomātu – tad kāpēc? Kas notiek ne tikai paša, bet paziņu, kolēģu, draugu dzīvē. Ne velti dzirdēts arī tāds pašnāvības mēģinājuma skaidrojums – tas bija izmisīgs sauciens pēc palīdzības, protests vienaldzībai.
“Ir bijušas drausmīgas un neizdevušās pašnāvības, mēģinot pakārties. Vienu pamanījuši kaimiņi, citu mazākais brālis izņēmis no cilpas. Atceros gadījumu, kad kopā ar dakteri Moniku Kalniņu ļoti centāmies puisi pēc šāda darījuma atgriezt dzīvē. Mums izdevās, bet viņš izlēma, ka tomēr nevajag dzīvot, un pēc pusgada ar motociklu iebrauca kokā. Kāds 17 gadus vecs puisis bija izlēmis pakārties nelaimīgas mīlestības dēļ. Un tas bija gadījums, kad jaunietis bija tik izmisis, ka pēc tam, kad bija jādzīvo tālāk, viņš nezināja, ko darīt. Viņš pats saprata, ka jāsaliek no jauna domas pa plauktiņiem. Palīdzēja psihoterapeits. Pie mums nonāk sievietes, kuras tik bieži griezušas vēnas, ka vairs jau nav uz rokām, ko griezt, vēl dedzina vēnas ar izsmēķiem, sakot – ja neesmu smuka, tad lai arī neesmu. Ja neesmu nevienam vajadzīga, tad neesmu. Un meitenes rij tabletes, mammu aptieciņās atrastās zāles. Zāļu kombinācijas, kas izmantotas, lai tiktu ar dzīvi galā, ir trakas. Un meitenēm liekas, ka svarīgi, lai norīta pēc iespējas lielāka tablešu sauja. Rij arī pašus parastākos medikamentus un nepadomā, ka iespējams ne vien saindēties vai aizmigt, bet var arī noasiņot, ja tā pati mamma vai kāds cits laikus nepamanīs tukšos zāļu iepakojumus,” stāstīja Anda Skrastiņa.
Pēc nenotikušām beigām Neizdevušos pašnāvību ir vairāk nekā izdevušos.
“Medicīnā sākam ievērot priekšrakstus – ja cilvēks ir pielicis sev roku, veicis pašnāvības mēģinājumu, un viņa dzīvībai pēc tā nav nepieciešama glābšana reanimācijā vai ķirurģiskajā nodaļā, tad viņš pa taisno tiek vests uz Strenčiem. Nepieciešams, lai šo cilvēku dvēseles stāvokli izvērtē speciālisti,” uzsvēra Anda Skrastiņa un piebilda, viņasprāt, tomēr ārstēšanās psihoneiroloģiskajā slimnīcā atstāj zīmogu, ja ne sabiedrības acīs, tad paša pacienta gan. Īpaši svarīgi to atcerēties meitenēm un sievietēm, kuras nav ieslīgušas depresijā, nav dzīves samocītas, bet dzīvību uztver kā pilnu loterijas lozi, kad laimestu var ātri iztērēt, nemaz neuzdodot jautājumu – kāpēc pasaulē esmu nākusi, kurš par manu klātbūtni priecājas, kāds ir mans dzīves uzdevums un vai drīkstu sevi izniekot un sabojāt veselību.
“Kad cilvēks ir noņemts no cilpas, smadzenes tomēr kādu laiku bijušas slikti apasiņotas. Un sekas – prāta deficīts. Sekmīgs cilvēks var nonākt palīgskolas līmenī. Pakaroties tiek atrauti konkrēti mugurkaula skriemeļi. Ja cilpa savelkas, tad cilvēks pakaras, bet, ja ne, tad saspieduma dēļ izveidojas saasiņojumi mugurkaula smadzenēs. Un rezultāts – paralizētas rokas, kājas un iespējamība atlikušo dzīvi pārvietoties ratiņkrēslā. Pēc tablešu lietošanas var kļūt par hronisku nieru un aknu mazspējas slimnieku. Dzerot etiķa esenci, var tikt pie caurumiem barības vadā un kuņģī, lai pēc trim, piecām dienām nomirtu, bet var iedzert par maz. Un tas nozīmē, ka pēc ķīmiska barības vada apdeguma tas sašaurināsies – nevarēs apēst daudz vairāk par piena suslu, būs jānāk uz barības vada mehānisku paplašināšanu. Griež vēnas, bet, ja emociju uzplūdā sanāk pārgriezt cīpslas, tā līdz kaulam, tad ir bojāti nervi un plauksta pārvēršas par tādu savilktu putna kāju. To visu stāstu tikai tāpēc, lai vēlreiz liktu aizdomāties – kas šajā dzīvē ir vērtīgākais, vai drīkstu tā niekoties? Par vērtībām ir jādomā, bet tieši tās ir sašķobītas. Un tāpēc, ja neesi bārbija, jātaisa pašnāvība. Taisot publisku pašnāvību, gribas norādīt uz pāridarītāja vainu, un nav spēka, nav blakus cilvēka, ar kuru parunāties, nevis strīdēties, lietot alkoholu un spert nepārdomātus soļus,” uzsvēra Anda Skrastiņa un piebilda: “Tikai filmās kaščejiem ir deviņas dzīvības un ilgi nevar dabūt tos nost no ceļa.”
Nestaigā pa ētikas asmeni
Tos, kuri izdarījuši pašnāvību, kādreiz apglabāja aiz kapsētas žoga, tagad tā vairs nenotiek. Vai vajag? Joprojām tikai pāris Eiropas valstīs ir legalizēta eitanāzija, kuras pamatuzdevums ir atvieglot ciešanas. Daudzi tai nepiekrīt, jo tās zāles kādam jāievada, tā aparatūra, kas tur pie dzīvības, jāatslēdz. Kāpēc esam atteikušies no nāvessoda? Ne tikai humānisma dēļ, bet arī tāpēc, ka bendes loma kādam būs jāpilda.
Un uzdrošinos apgalvot, ka ne prātā, ne sirdī nelegalizējam pašnāvību izdarīšanu, jo par un pret slēpjas ticībā. Ticībā tam, ka piedzimstam ar tēta, mammas un Dieva gādību. Un kā zinām – Dievs deva, Dievs arī ņēma.
“Eitanāzija būtu nesāpīga aiziešana, atvieglota cilvēka pāreja uz citu pasauli, un viņam pašam liekas – nevaru vai vairs nespēju sev roku pielikt. Par eitanāziju runā, ja slimība cilvēku ir nomocījusi, ja vairs nav izredžu dzīvot. Pašnāvība ir citāda. Es kādreiz esmu pat gribējusi pacientiem jautāt – ja gribēji nomirt, tad kāpēc neaizgāji mežā viens un klusumā, kāpēc gribēji pievērst sev uzmanību? Kāpēc to darīji citu klātbūtnē? Pēdējais un reizē pirmais traģiskais gadījums manā praksē – cilvēks aplējās ar benzīnu un aizdedzinājās. Mēs jau neviens nezinām, kas tobrīd notika viņa prātā. Bet, ja viņš aplējās citiem redzot, tad taču zināja, ka redzēs, ka glābs,” tā A. Skrastiņa un atcerējās pirms 25 gadiem viņai doto iespēju pabūt Japānā. Daktere stāstīja, ka tūristu grupa aizvesta uz kādu vietu Fudzi kalnā, kur pašnāvības izdarot japāņi. Viņi klusumā atdodot kalnam savus ķermeņus. Visbiežāk pašnāvības tur izdarījuši jaunieši, kuriem šķitis, ka pievīluši ģimenes cerības – nav tikuši mācīties labā skolā, labā amatā. Pašnāvības Fudzi dūmakā izdarījuši finansisti, kuru bankas bankrotējušas un nav izdevies attaisnot cilvēku uzticēšanos. Daktere atcerējās, ka pašnāvību izdarījis arī Hemingvejs, Jeseņins, Džeks Londons.
“Ģeniāli, apdāvināti, cilvēki, kuri uz gadsimtiem pasaulē atstājuši pēdas, arī reiz izlēma, ka varbūt ir gana, varbūt pietiek. Es nezinu, varbūt viņi to varēja atļauties, bet tie iemesli, kāpēc tagad cilvēki atsakās no dzīves, ir tik vienkārši. Tas nenotiek ētikas, morāles dēļ, un diemžēl arī sabiedrībai ir vienalga, kas notika, kā un kāpēc. Ir dilušas dzimtu un ģimeņu saites,” tā Anda Skrastiņa.
Un nav optimistisku prognožu, ka pašnāvību skaits saruks. Pārlieku straujais dzīves ritms, pūļa vērtību efekts darīs savu, jo pašlaik cilvēki galēji mobilizē iekšējos resursus. Kurš izturēs? Kāds vienmēr teiks, ka jāiztur – ja ne sevis, tad kaut šī viena draņķīgākā diena jānodzīvo to cilvēku dēļ, kuri labprāt dzīvotu, bet uz mūsu priekiem un ķibelēm jau noraugās pa aizsaules logu.
Vadzis katram var lūst
Psihoterapeiti un psihiatri ir speciālisti, kurus par palīgiem iesaka meklēt cilvēkiem, kuri nonākuši dziļas krīzes situācijā.
Vecpiebalgas psihoneiroloģiskās slimnīcas psihiatre Anita Zariņa:
“Varu teikt, ka pašnāvību izdara cilvēki, kuri ir arī dziļā depresijā. Var izdarīt pašnāvību psihožu laikā, kad vairs nav spēka rēķināties ar apkārtējo, var izlekt, piemēram, pa logu. Uz pašnāvībām var būt tendēti psihiski slimi, nelīdzsvaroti cilvēki, bet ne tikai. Izdarīt pašnāvību nozīmē aiziet prom no problēmām. Visbiežāk šādu soli sper vīrieši gļēvulības dēļ. Ir problēma, trūkst prasmju dzīvi organizēt, lieto pārmēru alkoholu un izšķiras par pašnāvību. Var izdarīt pašnāvību pēc strīda, pēc ilgstošas alkohola lietošanas, tā sauktās plostošanas. Meitenes nodara sev pāri, domājot, ka nebeigsies slikti, bet beidzas. Situācija – nelaimīga mīlestība, alkohols, apreibinošas vielas. Katrs gadījums ir jāvērtē individuāli.
Izdarīto pašnāvību skaits Latvijā ir augsts un iemeslus pēta un pēta. Tiešas atbildes nav – ekonomiskais stāvoklis, sociālā vide, stress, nespēja tikt galā ar problēmām. Kāpēc viens atrod sevī resursus cīnīties, bet cits ne? Nav atbildes. Ir dzirdēts arguments – neieaudzināta vēlme cīnīties. Grūti teikt. Mūsu cilvēki arī neprot izrunāties, lūgt palīdzību. Es teiktu, ka vispirms ir jāatrod savu draugu, tuvinieku lokā kāds cilvēks, kam uzticēties. Ir jāmeklē ģimenes ārsta un, ja nepieciešams, tad speciālista palīdzība. Ir jāmeklē pareizā terapija, tā jākombinē un jāpalīdz vadzim nepārlūst.
Komentāri