Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, apmeklējot Cēsis, viesojās arī “Druvas” redakcijā un pastāstīja par aktuālākajiem ārpolitikas jautājumiem.
– Kas ir galvenās ārpolitikas aktualitātes?
– Lisabonas līguma ratifikācija. Šogad visām ES dalībvalstīm to vajadzētu īstenot, lai no nākamā gada līgums varētu sākt pilnvērtīgi darboties un Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2009. gada jūnijā jau notiktu jaunajā tiesiskajā situācijā. Lai jaunā Eiropas Komisija un institūcijas veidotu, balstoties uz jauno līgumu.
– Vai šoreiz izdosies līgumu ratificēt visās dalībvalstīs?
– Process virzās veiksmīgi. Francija, kas referendumā par Eiropas Konstitūciju nobalsoja pret, šo līgumu ir jau ratificējusi. Lielbritānijā arī bija bažas, ka par ratifikāciju lems referendumā, kura iznākums nebūtu īsti prognozējams. Bet nolemts, ka līgumu ratificēs parlaments. Tikai Īrijā būs referendums. Viss liecina, ka šoreiz ratifikācija izdosies un līgums stāsies spēkā. Manuprāt, visas Eiropas Savienības dalībvalstis apzinās, ka dokumenta noraidīšana neko labu nedos. Uz pusotru gadu viss atkal apstāsies, tad nāks jaunās Eiroparlamenta vēlēšanas, bet, jo vairāk neskaidrību, jo sliktāk. – Ko Latvijai dos Lisabonas līgums?
– Cilvēkiem ir bažas, vai mēs, mazā Latvija, lēmumu pieņemšanā varam ko ietekmēt. Šo iespēju dos jaunais līgums, kas paredz plašākas pilnvaras nacionālajiem parlamentiem. Tie varēs iesaistīties likumdošanas izstrādē. Šobrīd nacionālo parlamentu iespējas iesaistīties ES likumdošanas veidošanā ir ierobežotas, tie saņem jau gandrīz pabeigtus ES dokumentus. Lisabonas līgums parlamentus iesaistīs
jau likumprojektu izstrādes sākumposmā. Turpmāk nacionālajiem parlamentiem būs iespēja astoņās nedēļās sniegt pamatotu atzinumu par Eiropas Komisijas izstrādāto priekšlikumu. Iniciatīvas noraidīšanai nepietiks tikai ar viena nacionālā parlamenta atzinumu, būs nepieciešams savākt vismaz trešdaļas parlamentu atbalsta. Tātad iespēja ietekmēt procesus tiks dota, cits jautājums, vai Saeima tiks ar to galā. Protams, ne visi jautājumi Latvijai ir vienlīdz svarīgi, bet tas tomēr ir būtisks ieguvums.
Latvijas interesēs ir, lai ES būtu efektīva un darboties spējīga. Mēs nestājāmies cerībā, kas tas būs tāds “ķīselis”, kur nekādus nopietnus lēmumus pieņemt nevar. Tāpēc svarīgs ir jaunā līguma nosacījums, ar kuru tiek samazināts Eiropas Komisijas sastāvs. Patlaban katrai valstij ir savs komisārs, nākotnē Komisijas sastāvā būs 2/3 dalībvalstu. Tas ir solis uz darbības efektizēšanu, jo pieņemt lēmumu 27 komisāriem ir grūtāk nekā 16 vai 17 cilvēkiem. Atrisināts arī tas, lai kāda valsts n-tos gadus nepaliktu bez sava komisāra, jo ir skaidri noteikts – katrai valstij pienākas komisāra vieta divos no trim periodiem.
Nozīmīga būs arī ES pārvaldes modeļa uzlabošana. Šobrīd ir tā sauktās rotējošās prezidentūras – katra valsts uz sešiem mēnešiem vada visu institūcijas darbu. Bet ko gan sešos mēnešos var izdarīt? Ja pirmajā pusgadā vēl sanāk pilni seši mēneši, valstij, kas pārņem prezidentūru no 1.jūlija, laika ir mazāk. Jūlijs, augusts Eiropā ir atvaļinājumu laiks, bet decembra vidū sākas Ziemassvētku brīvdienas. Rezultātā sanāk tikai trīsarpus mēneši. Lisabonas līgums piedāvā veidot grupu prezidentūras, kad trīs valstis kopā vada ES 18 mēnešus. Manuprāt, tas ir pareizs solis, jo šajā laikā izvirzītās prioritātes var sākt arī īstenot.
Cilvēkiem varbūt liekas, ka šie jautājumi viņiem ir mazsvarīgi, bet jāsaprot, ka tā ir kārtība, pēc kuras ES strādās, un arī mēs esam tās sastāvdaļa. Tātad, tas attiecas arī uz ikvienu no mums.
– Aktuāls ir jautājums par bezvīzu režīmu ar ASV. Parakstīts saprašanās memorands par ASV bezvīzu programmu un ar to saistītajiem pastiprinātajiem drošības pasākumiem. Vai tas nozīmē, ka drīzumā bezvīzu režīms būs?
– Saprašanās memoranda parakstīšana ir pirmais solis ceļā uz bezvīzu režīma ieviešanu. Amerikā debates, kas attiecas uz bezvīzu režīmu, sasaistās ar divām, pašiem amerikāņiem sāpīgām tēmām. Viena no tām – nelegālie imigranti, kas pēc dažādām aplēsēm ASV ir 14 līdz 16 miljoni. ASV politiķu viedokļi ir dažādi. Vieni saka, ka nelegālos imigrantus jāizraida, kamēr citi pastāv, ka varbūt pēc pieciem gadiem viņiem varētu dot iespēju kļūt par pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tas ir kā karsts kartupelis – ko darīt ar šo nelegālo imigrantu masu, kura strādā un sniedz pakalpojumus? Kad vēl biju vēstnieks ASV, par to bija plašas debates, emigranti, kas galvenokārt ir Latīņamerikas pārstāvji, vienojās par protestu – vienu dienu neierasties darbā. Ātrās apkalpošanas restorāni, ķīmiskās tīrītavas, dārznieki, ielu uzkopēji un vēl daudzi nestrādāja. Tas lika amerikāņiem padomāt, vai viņi šos darbus gatavi darīt paši? Otra tēma ir terorisms, kas pēc 11.septembra amerikāņiem joprojām ir sāpīgs jautājums.
Ievērojot šo divu tēmu nozīmīgumu, jaunu atvieglotu vīzu režīmu piemērošanu noteiktām valstīm nav tas populārākais jautājums ASV Kongresā. Atsevišķi senatori saka, ka jārunā nevis par atvieglojuma piešķiršanu, bet par bezvīzu režīma noņemšanu valstīm, kam tas ir, tostarp, vāciešiem, arī britiem.
Taču esmu piesardzīgs optimists, ka mums šo jautājumu izdosies atrisināt. Esam panākuši, ka prezidents Bušs stingri iestājies – jaunajām NATO un ES dalībvalstīm šis režīms jāpiemēro, lai ļautu brīvu ceļošanu. ASV mainīta likumdošana, kas nosaka, ka valsts var kvalificēties bezvīzu režīmam, ja atteikto vīzu skaits no iesniegto pieteikumu skaita nepārsniedz desmit procentus. Esam tuvu šim līmenim, iepriekšējā periodā tas bija 10,8 procenti. Tas ir labs panākums, ja atskatāmies, ka pirms pusotra gada bija vairāk nekā 20 procenti. Tagad ar amerikāņiem strādājam, lai dokumentāciju sakārtotu līdz oktobrim, kad būs apkopoti kārtējie statistikas dati. Ja atteikto vīzu būs mazāk par desmit procentiem, iespējams vēl Buša administrācijas laikā šo procesu pabeigt. Kas ir Lisabonas līgums?
Komentāri