Īsā laikā latviešu modernā dramaturģija un režija pievērsusies vienai un tai pašai klasikas tēmai – Blaumaņa pirms gandrīz simts gadiem radītajai hrestomātijai par Edgaru un Kristīni.
Pirms pāris gadiem Baņuta Rubesa Nacionālajā teātrī iestudēja „Hotel „Kristina”” – Māras Zālītes dramaturģisko darbu, bet šajā sezonā pirmizrādi Valmieras teātrī piedzīvojusi Evitas Sniedzes luga „Līdz Araratam”, kura režisora Oļģerta Krodera skatuves darbā ieguvusi nosaukumu „Līdz pavasarim”. Izrādes plakāts vēsta, ka jūtu ugunskurs būs bīstams un cilvēkiem nāksies meklēt ātro palīdzību. Lai gan pie mediķu mašīnas stūres nosēdināts Rūdolfs Blaumanis, izrāde apliecina, ka klasiķis klasikā nelīdzēs. Dzīvojam šodien.
Uz vaicājumu, vai meitenei jāupurējas, uzņemoties atbildību par purva bridēju, mūsdienās vairs negūst tik viennozīmīgu atbildi, kā to vidējai paaudzei 60., 70. un 80. gados centās pasniegt skolā literatūras stundās. Varbūt kāds atceras skandālu presē 80. gados. Skolas beigšanas eksāmena domrakstā vidusskolniece, kandidāte uz zelta medaļu, atļāvās tiem laikiem negaidītu brīvdomību, paziņojot, ka Kristīne ir muļķe, jūtu iespaidā saistot savu dzīvi ar vājas gribas cilvēku. Šis eksāmena darbs bija gramatiski izcili uzrakstīts, bet tas bija filozofiski pliķis toreiz valdošajai padomju morālei, ka Kristīņu pienākums ir auklēties ar dzīvē caurkritušiem Edgariem.
Oļģerts Kroders, izmantojot Evitas Sniedzes rakstītos trāpīgos dialogus, radījis 21. gadsimta trijotni, kuras drāma risinās ne vairs muižas ļaužu acu priekšā, bet mazpilsētā slimnīcas bufetē. No peļņas darbiem ārzemēs, domājams, gada Īrijā ar čiku kabatā, pusstopu somā un cerībām sasildīties paša pamestās meitenes azotē atgriežas Stefans. Jo ilgāk viņš sēž bufetē un nervozē, vai tiks pieņemts atpakaļ, jo skaidrāk redzams, ka puisis slīkst purvā. Krišjāņa Salmiņa Stefans nav tik neatvairāms kā Ulda Pūcīša Edgars, ko televizorā ik pa brīdim kopā ar bufetes apmeklētājiem skatītāji redz 1966. gadā uzņemtajā filmā „Purva bridējs”. Izrādē jaunais vīrietis ir vienkārši simpātisks, līdz brīdim, kad nervozitāte nodod no alkohola atkarīgu cilvēku. Tas sevišķi parādās, kad Stefans apjauš, ka viņa prombūtnes laikā situācija mainījusies – meitene, kura pirms tam nevienu citu neredzēja, tagad ir pamanījusi, ka viņas dzīvē varētu ienākt kāds cits. Tomēr Valters, lai arī situēts un darbā atbildīgs cilvēks, nav kristālskaidrs kā Blaumaņa Akmentiņš. Tālivaldis Lasmanis atveido ārstu, kurš alkst jaunas iedvesmas, un mazpilsētā to ierauga jaunā meitenē. Beatrise, atrodoties pa vidu starp abiem uzstājīgajiem vīriešiem, ir pilnīgā nesapratnē – vai atdzīvināt pirmās mīlestības jūtas, vai arī ļauties jūtu aprēķinam. Jaunajai aktrisei Ingai Siliņai nav viegls uzdevums – parādīt cilvēku brīdī, kad viņam jāizdara grūta izvēle, un šo lēmumu vienlīdz stipri ietekmē kā prāts, tā jūtas. Ja Beatrises mokās skatītājas, kuras teātra auditorijā mēdz būt vairākumā, ieraudzīs kaut ko no savas dzīves grūtiem lēmumiem, tādējādi tiks personiski uzrunātas, izrādei var gadīties ilgs un laimīgs mūžs – vienmēr mazajā zālē izpirktas biļetes.
Taču tiem, kas domā, ka šī stāsta iznākumu var viegli paredzēt, režisors Oļģerts Kroders sagādājis pārsteigumu. Kurš teicis, ka ir tikai divas izvēles? Varbūt ir trešā? Kāds par to sāks aizdomāties ātrāk, bet kādam tas ienāks prātā tikai tad, kad izrāde būs beigusies. Tātad mākslas darbs ar pēcgaršu.
Valmieras teātra stāstu par sievietes izvēli īsteni košu dara mazpilsētas šaurā, bet kolorītā vide. Slimnīcas bufetes telpa scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša versijā ir tik caurspīdīga, ka nav kur paslēpties – ne no citiem, ne sevis. Arī skatītājiem mazajā zālē reizēm var būt pieķerto līdzdalībnieku sajūta. Tērpu māksliniece Anna Heinriksone strādājusi ar garšu, ļaujot aktieriem otrā plānā mirdzēt jau ar uznācienu vien, skaidri izlasot, kāda loma cilvēkam iedalīta jūtu drāmā. „Līdz pavasarim” nav nekāds „gaudu gabals”. Tajā atļauts pasmieties par cilvēku vājībām – tenkošanu, mīlas kāri, arī vecuma dīvainībām. Valmieras aktieri Skaidrīte Putniņa, Agris Māsēns, Regīna Devīte, Ligita Dēvica joko, bet nešauj pār strīpu.
Filma televizorā un Blaumaņa pirmavots nedominē, jo runa nav par pagātni, bet par tagadni un līdz pavasarim.
Komentāri