Bērnībā, iespējams, ne reizi vien esam sapņojuši iegūt Karlsona spējas, lai būtu motoriņš uz muguras un varētu lidināties virs dzimtās pilsētas.
Sapņi var piepildīties, kļūstot par motoparaplāna pilotu, var izbaudīt īsteni karlsoniskus lidojumus. Protams, ielidot dzīvoklī pie Brālīša nevar, bet virs pilsētas lidot var droši. Cēsnieki jau sen pamanījuši, ka ik pa laikam virs galvām atskan rūkoņa un pāri slīd cilvēks ar izpletni virs galvas un motoru uz muguras. Šobrīd Cēsīs ir vairāki motoparaplanieristi, bet šīs jomas pionieris pirms trim gadiem bija Artis Treikmanis.
Te vietā neliels skaidrojums. Proti, lecot ar izpletni, mērķis ir brīvais kritiens lejup, bet paraplanierisma ideja ir pacelties un lidināties debesīs. Un mūsdienu paraplāniem ar izpletni gan nav nekā kopīga. Kādā ar šo atpūtas veidu saistītā interneta vietnē teikts : “Paraplāns ir no viegla, gaisa necaurlaidīga materiāla izgatavots, aerodinamisks spārna profils.” Uzkabinot uz muguras dzinēju, cilvēks kļūst par motoparaplāna pilotu.
Lidošana un motori Arti Treikmani saistījuši jau sen. Padomju laikā viņš iestājies aeroklubā, bet, sabrūkot iekārtai, tā darbība apstājās. Kādu brīdi vaļasprieks nav bijis pieejams, bet vēlme lidot gruzdējusi.
“Miera nebija. Braucu uz vaļasprieku izstādēm Ķīpsalā, tur iepazinos ar parapalanierismu, nodibināju kontaktus un sāku apgūt iemaņas. Veiksmīgi nokārtoju eksāmenu, saņēmu Latvijas paraplanierisma federācijas pilota licenci, tagad varu lidot gan Latvijā, gan arī citur pasaulē. To arī izmantoju, braucot uz Eiropu, bieži ņemu savu lidaparātu līdzi. Tas ir viegli izjaucams un ievietojams mašīnas bagāžniekā. Draugi, redzot bildes, kurās kāda vieta fotografēta no putna lidojuma, saka: “Nuja, kur tad tu bez savas lidmašīnas.” Bet šī iespēja ļauj uz pasauli paraudzīties no cita skatu punkta vistiešākajā nozīmē,” stāsta A. Treikmanis.
Tālākā vieta, kur lidots ar motoparaplānu, ir Itālija. Braucot turp slēpot, līdzi ir arī lidaparāts, lai varētu izbaudīt kalnu burvību. Tiesa, lidošana pagaidām notiek tikai ielejās, lai celtos virs kalniem, jāpārzina gaisa strāvas un citas viltības. “Labāk neriskēt,” piebilst paraplāna pilots, norādot, ka kalnos vislabāk nodarboties ar termālajiem lidojumiem, kas pasaulē ir ļoti iecienīti. Kopā ar klubu “Adrenalīns” A. Treikmanis pabijis Himalajos, Nepālā.
“Termālo lidojumu ideja vienkārša, uzbrauc kalnos un ar paraplānu bez motora meklē gaisa straumes un lido. Tā var lidināties kaut visu dienu, kamēr vien saule spīd, un tās atkal ir īpašas emocijas. Pie mums to grūti realizēt, jo nav kalnu, turklāt man patīk, ja ir dzirdams motora troksnis,” saka A. Treikmanis.
Motoparaplāns aprīkots ar motocikla dzinēju, kas īpaši uzlabots lidošanas vajadzībām un spēj lidotāju pacelt gana augstu. A. Treikmaņa augstuma rekords ir 3200 metri, gadījies arī lidot krietni augstāk, kur pilotu pārsteidz sniegs, kaut gan lejā ir mīlīgāki laika apstākļi. Parasti lidojuma augstums ir 300 – 600 metri. “Patīk jau tos rekordus taisīt, bet šovasar tas laikam nebūs, nav atbilstošu laika apstākļu,” norāda A. Treikmanis.
Laika apstākļi motoparaplanieristiem ir ļoti svarīgi, svarīga pieredze, lai spētu tos pareizi novērtēt. Uz jautājumu, vai var, izejot ārā, pateikt, ka šodien ir lidojamais laiks, A. Treikmanis saka: “Protams, lūk, šodien tiešām nav laiks lidošanai. Ideāls laiks ir bezvējā, kad nomācies. Ja ir ļoti karsts, gaisā veidojas tādi kā burbuļi, jālido kā pa bedrēm. Viss nāk ar pieredzi, nianšu daudz, jo laika apstākļi ir ļoti dažādi. Tas nav kā ceļš – vienreiz izbrauc un zini. Te katra diena citāda, bet to grūti izstāstīt, tas pašam jāuzzina. Grāmatā gan var tās gudrības izlasīt, bet bez prakses nekas nesanāks. Uzskatu, ka man ir samērā liela prakse, esmu lidojis daudz.”
Vidzemē un rajonā motoparaplanierisms attīstās. Ir entuziasti Ieriķos, kas lidojuši jau pirms Arta, tagad arī Cēsīs ir pieci, seši šī vaļasprieka aktīvisti. Šovasar Cēsīs pilots no Ieriķiem un A. Treikmaņa kluba biedrs Atis Garklāvs sarīkoja sacensības. Motoparaplanieristiem bija jāveic orientēšanās, atrodot noteiktus kontrolpunktus, gan ar nosēšanos, gan fotografēšanu. Dalībniekiem uzdevumi bija jāveic divās stundās, katrs pats izvēlējās, kad lidot, kā arī maršrutu, kā, viņaprāt, labāk uzdevumus izpildīt. A. Treikmanim šoreiz sestā vieta, bet labas vietas izcīnīja Ieriķu piloti.
A. Treikmanis stāsta, ka lidots daudz, veikti arī tālāki ceļi, piemēram, Cēsis – Valmiera – Cēsis: “Kaut kas jādažādo, nevar visu lai-ku virs Cēsīm lidināties, kur viss jau zināms un pazīstams. Pilsēta no augšas izskatās maza, bet skaista, īpaši jau vecpilsēta. Esmu no augšas skatījies ralliju, bet kultūras pasākumu norisi cenšos netraucēt.”
Jautāts, vai tomēr nav bailīgi atrasties vienam tur augšā, A. Treikmanis norāda, ka, viņaprāt, šis ir viens no drošākajiem lidaparātiem. Ja dzinējs apstājas, vienkārši planē lejā.
“Bailēm nedaudz jābūt, bet, ja dikti baidītos, neko tādu nedarītu. Izvēlējos sev šādu hobiju, un to nenožēloju. Man patīk izbaudīt lidojumu, skatīties dabu. Bet nu jau jūtu, ka nepieciešams iet tālāk. Šis modelis atkosts, gribas attīstīties,
tad nu domāju. Idejas ir, bet vēl pāragri par tām runāt, tad jau cēsnieki redzēs,” saka A. Treikmanis.
Komentāri