Latvijā ienāk ūdens bifeļi

Nu jau vairāk nekā nedēļu Vaives pagastā mitinās neierasti mājlopi ne tikai vietējā, bet arī Latvijas un pat Baltijas mērogā – no Zvied­rijas atvesti astoņi ūdens bifeļi. Uzmanību prasoši un – vismaz kūts apstākļos – bezgala draudzīgi dzīvnieki, taču, kā brīdina saimnieki, šo dzīvnieku savstarpējās attiecības un hierarhijas sakārtošana barā mēdzot izvērsties arī vētraināk.

Ūdens bifeļu audzēšanu pēc piecu gadu sapņošanas un cītīgas gatavošanās uzsācis uzņēmums “Jaunžūras” Vai­ves pagasta īpašumā “Kalna Kļaustes”, kas līdz šim pazīstams ar aitkopību. Uzņēmu­ma īpašnieks Pēteris Janevics vairākus gadus dzīvojis Jaun­zēlandē, strādājis lauku saimniecībā, kas specializējusies ūdens bifeļu turēšanā un mozarella tipa siera ražošanā no to piena. Tur arī veidojusies ideja par šo dzīvnieku audzēšanu. Atgriežoties Latvijā, visus šos piecus gadus domāts un plānots, kur un kā to izdarīt. “Tas ir bijis garš, rūpīgs un atbildīgs process, un beidzot varam ar pārliecību teikt – mūsu bifeļi ir mājās,” uzsver saimnieks.

P. Janevics atzīst, ka visas bifeļu mātītes ir izcili draudzīgas, tiesa, redzama arī greizsirdība, jo gandrīz katrai griboties saimnieka acīs būt tīkamākajai. “Kā lieli sunīši,” salīdzina saimnieks, pastāstot – bifeļu barā noteicošās ir mātītes un tās sadalot savas ietekmes zonas.

“Jaunžūru” bifeļi ir dažādā vecumā – divi, trīs, četri un pat astoņi gadi, viens ir bifeļu puika jeb bullītis. “Ļoti grūti būtu, ja visas mammas būtu jaunas,” paskaidro P. Jane­vics. Tad ir sarežģīti visus lopus vienlaikus pieradināt pie cilvēkiem, pie jauniem apstākļiem un apmācīt. Saim­nieks atzīst, ka, piemēram, visjaunākajai bifeļu meitenei viņš    nevarot pat pieskarties – cilvēkiem vēl neuzticoties.

Īpaša nozīme šo dzīvnieku turēšanas izvēlē ir tieši bifeļu piena īpašajam sastāvam. Tas satur vairāk olbaltumvielu, tauku un minerālvielu nekā parastās govs piens, skaidro saimnieks un pastāsta, ka bifeļmātes slaukums izceļoties arī ar bagātīgu, krēmīgu tekstūru. Visu šo īpašību dēļ tas ir īpaši piemērots mozzarella tipa produktu ražošanai. Turklāt bifeļu piens esot vēl viena garšīga alternatīva cilvēkiem, kuriem ir alerģija pret govs pienu un tā produktiem. Taujāts, kad varētu gaidīt pirmos izmēģinājuma produktus, P. Janevics pieļauj, ka tā varētu būt vasara vai vismaz šis gads.

Jautāts, kāpēc Latvijā ūdens bifeļu audzēšana līdz šim nav uzsākta, P. Janvics atzīst – lai gan pozitīvo iezīmju šo dzīvnieku turēšanā ir gana daudz, tomēr kā ievērojams trūkums atzīmējams produktivitāte, izslaukums var būt samērā neliels. Turklāt bifeļi ļoti jūtīgi uztverot jebkuras pārmaiņas un svešu cilvēku ienākšanu, govs var noraut pienu. Otra problemātika, ko “Jaunžūru” īpašnieki arī esot apzinājuši, ir vaislība, šiem dzīvniekiem nereti esot auglības sarežģījumi. Tiesa, jaunajā ganāmpulkā ir arī vairākas grūsnas govis, tāpēc ir cerība, ka pavasarī tas būs jau nedaudz lielāks.

Saimniecības vadītāja dzīvesbiedre Arta Celma kā vēl vienu – it kā acīmredzamo – īpatnību izceļ šo dzīvnieku savstarpējo komunikāciju “ar ragiem”, kad mātītes var cīnīties par savu vietu barā. Tāpat šie dzīvnieki ir jutīgāki pret svaiga gaisa trūkumu, tāpēc bifeļu kūtī uzlikta iekārta ogļskābās gāzes noteikšanai.

Nenoliedzami, jaunu dzīvnieku ievešana un turēšana ir saistīta arī ar medicīniskiem izaicinājumiem. “Jaunžūras” sadarbojas ar Grasberga klīniku Valmierā. P. Janevics atzīst, ka pagaidām vēl gadās brīži, kad veterinārārsts lūdz dot laiku, lai sameklētu un palasītu vairāk informācijas tieši par bifeļu reakcijām uz kādām zālēm vai procedūrām. Taču šajā klīnikā viņi jau sastapuši veterināro ārstu, kurš bijis praksē Itālijā un vismaz nedaudz ar bifeļiem ir saskāries.

Kopumā par ieiešanu jaunā darba laukā – retāk sastopamu dzīvnieku kopšanu un turēšanu – A. Celma solās dalīties saimniecības sociālo mediju kontos gan “Facebook”, gan “Insta­gram”, kur pirmās ziņas bija jau vecā gada izskaņā, kad aptvēruši sava lielā sapņa tuvošanos realitātei. Cilvēki ļoti gribot bifeļus apskatīt, rakstot un jautājot, kad varēs. Saimnieki sola, ka vasarā mēģināšot atvērt saim­niecību apmeklētājiem.

Jau gadus piecus “Jaun­žūrās” ir arī aitas – patlaban ir ap 100 aitu māšu ar potenciālu ganāmpulkam izaugt līdz pat 130 aitu mātēm. Arī “Druva” izstaigāja saimniecības jauno lepnumu – nesen ierīkoto moderno aitu novietni ar caurbirstošas grīdas risinājumu. A. Celma paskaidroja, ka tas krietni samazina infekciju izplatības risku, īpaši patlaban aktuālajā jēru atnākšanas laikā. “Aitām nu ir sava piecu zvaigžņu viesnīca!” ne bez lepnuma atzīst saimnieki, vēršot uzmanību, ka visu lopu turēšanā viņi centušies maksimāli ieviest risinājumus, kas automatizē to aprūpi: barošanu, dzirdināšanu, uzkopšanu. Tas atvieglo darbu un krietni saīsina patērēto laiku, tad šo dzīvnieku turēšana abiem saimniekiem kļūst arī savietojamāka ar pilnu darba dienu ārpus saimniecības.

Ieceres un tālākie plāni “Jaunžūrās” turpinās. Izman­tojot valsts finanšu institūcijas ALTUM atbalstu, tiek būvēta jauna kūts 30 bifeļiem, būs arī robotizēta slaukšana. “Pagai­dām pasaulē ir dažas saimniecības, kur bifeļus slauc automatizēti,” pastāsta P. Janevics, atzīstot – viņiem abiem ar Artu vienkārši patīk izmēģināt visas jaunās lietas. Pāris arī atzīst, ka gan jau tālākajā desmitgadē atgriezīšoties arī pie viesmīlības idejas, kas pagaidām tik uz laiciņu nolikta malā.