Pavasarī apbalvojuma “Laiks Ziedonim” nominantu vidū bija arī biškopis Jānis Sietiņsons no Drabešu pagasta “Kalna Smīdēm”.
Šis novērtējums saimniekam šķiet zīmīgs un īpašs – 2002. gadā Imants Ziedonis viesojies viņa saimniecībā. J. Sietiņsons tolaik strādāja Zemkopības ministrijā un uz tikšanos ar viesiem neesot ieradies, vien bijis uz tencināšanu, kur viņam piešķirts diploms. Taču nedaudz vēlāk I. Ziedonis izdevis grāmatu “No patikšanas uz patikšanu”, kurā ierakstījis savas pārdomas un redzēto, braukājot pa novadiem un viesojoties viensētās. Par “Kalna Smīdēm” grāmatā teikts: “18. jūlijs. Esam Amatas novada “Kalna Smīdēs”. Cēsu rajona bioloģisko zemnieku tikšanās vietā. Vērtējam saimniecības “Bioloģiski ražotas produkcijas tirgus spēja zemnieku sētā”. Saimnieks, biškopis, bišaugu sēklu ražotājs, izglītots lauksaimniecības metodiķis tirgus politikā burtiski pieprasa to pašu, ko es biju izdomājis un sevī noformulējis: Ir nepieciešamas dotācijas tradīciju iestrādē, jāpieradina pircējs un tirgus īpašnieks, ka “Zaļais tirgus” ir reāls un nenoraidāms. Tāpēc vajag eiro vai pašu dotācijas tirgus plača samaksai. Dotācijas visa veida medijos. Dotācijas pievilcīgas taras ražošanai. Dotācijas produkta pašizstrādei. Nopriecājos, ka ir tādi vīri kā šis bitenieks un ministrijas ierēdnis Sietiņsons, kuri varētu būt lauksaimniecības ministri, un priecājos arī par sevi – ka strādā mans muļķa prāts gudri lauksaimnieciski. Tad es jūtos kā plantators.”
Tikai vairākus gadus vēlāk līdz J. Sietiņsonam, nejaušā kārtā, nonāca šī fragmenta kopija, par kuru neko nebija nojautis, un viņš neslēpj, ka ieraksts viņu izbrīnījis: “Biju pārsteigts, kā cilvēks, nebūdams lauksaimnieks, šīs lietas saprot un traktē. Tas man ļoti iespiedās atmiņā. Drusku nožēloju, ka todien nevarēju no savas Zemkopības ministrijas atbraukt, lai veltītu laiku un satiktos ar šiem cilvēkiem. “Laiks Ziedonim” bija mūsu tikšanās reize, kad es centos šo parādu atdot. Šoreiz satikšanās notika, tikai mazliet citā laikā un mazliet citā telpā.”
“Kalna Smīdes” ir viena no pirmajām, kas pirms 20 gadiem sertificējās kā bioloģiska biškopības saimniecība. Biškopība ir cieši saistīta ar apkārtējo vidi un tās stāvokli. “Man ir ļoti svarīga apkārtne, jo, ja bites jutīsies labi, tad arī cilvēkiem būs labi. Šajā vietā kādreiz bija mana vectēva saimniecība, un arī viņš turēja 40 bišu saimes. “Kalna Smīdēm” ir labvēlīgs Amatas upes un Gaujas nacionālā parka tuvums. Visi šie apstākļi nosaka, kā un ar ko darboties,” saka saimnieks.
Biškopība latviešiem nav sveša, taču ienāk arvien jauni nezināmie, kas ietekmē nozari. J. Sietiņsons skaidro: “Kopš 70. gadu beigām bites slimo ar varroatozi, slimība ienākusi arī Latvijā. Var teikt, ka mēs Latvijā strādājam ar slimniekiem, jo slimība joprojām ir fonā un mūsu bites vairs nav tā īsti veselas. Protams, var ņemt palīgā ķīmiju, bet jāatceras, ka tā nonāk arī uzturā, bet mēs taču ražojam pārtiku, nevis kaut kādu rūpniecisku izejvielu. Bioloģiskajā biškopībā vispār atsakāmies no sintētiskiem veterinārajiem preparātiem. Tāpat izvairāmies no sintētiskiem stropa materiāliem, un bišu piebarošanu nedrīkst izmantot vasarā, jānodrošina ganības.”
Pētnieki vēl arvien izzina, kāpēc pasaulē pazūd bites, un arī Latvija ir iesaistījusies šajā projektā. “Pirms pieciem gadiem šī parādība sākās ASV, tad Rietumeiropā, un tai nav izskaidrojuma. Ir vairākas hipotēzes, piemēram, ka tā ir ĢMO, ķimikāliju un mobilo tālruņu lietošana. Šiem nelabvēlīgajiem faktoriem savstarpēji kombinējoties, bites vairs nespēj pastāvēt. Tagad mēs kopā ar Skandināvijas valstīm veicam monitoringu. Visā valstī ir izvietotas bišu saimes, kuras, tā vienkāršoti izsakoties, ir novietotas uz elektroniskām ierīcēm, svariem, kas kontrolē svaru izmaiņas, kontrolē stropa iekšējo temperatūru, nosaka ārējo temperatūru, nokrišņu daudzumu, un reizi dienā šie signāli tiek sūtīti uz serveriem, kuros var sekot līdzi situācijai. Viena šāda bišu saime ir arī “Kalna Smīdēs”. Tā mēs ceram saprast, kādi faktori uz bitēm iedarbojas, pirms kaut kas ir noticis,” saka J. Sietiņsons.
“Kalna Smīdes” izceļas radošajās izpausmēs, ko moderni saukt par inovācijām. Saimnieks no medus prot izvilināt pasakainu garšu un to kombinē kopā ar citiem gardumiem. Jānis Sietiņsons neslēpj, ka līdz inovācijām nonācis vienveidības nomākts: “Tik ilgi strādājot ar biškopības produktiem, sāka apnikt – medus vien, medus vien. Gribējās kaut ko vairāk. Vēlējāmies dot citiem iespēju sagaršot un sajust kaut ko jaunu, citādāku. Sākām piedāvāt medus un citu produktu kombinācijas. Kad rieksti, augļi un ogas medū jau bija kļuvuši populāri, sākām kombinēt medu ar tumšo šokolādi. Rezultāti bija daudzsološi. Tad jau nekas cits neatlika, kā iet tālāk. Tagad viss atkarīgs no fantāzijas un tehniskajām iespējām.”
J. Sietiņsons saka, ka viens ir radīt brīnišķīgu produktu, bet pavisam kas cits – to palaist tirgū. Tādās reizēs prieks, ka radītais ir pieprasīts tiešajā tirdzniecībā un cilvēkiem tas garšo, to novērtē. Vienas no centīgākajām medus patērētājām ir jaunās māmiņas, kurām svarīga bioloģiskā pārtika un bišu produkti. Nākotne bioloģiskai saimniekošanai ir, jo, kā saka J.Sietiņsons, “Latvijas biškopības biedrības degustācijās var redzēt bērnu interesi. Viņu zinātkāre mudina vecākus aizdomāties par fundamentāliem jautājumiem un atgriezties pie vērtībām”.
Komentāri