„Gadu man ir tiešām daudz, un šo dienu gaidīju. Lielas viesības gan negribētu, bet piederīgie jau noteikti atnāks, un es par to priecāšos,” saka Marijas kundze un smejot bilst: „Visi jau saka, ka man līdz simts gadiem jānodzīvo, bet nezinu gan, kā būs.”
Stāstot par savu dzīvi, Marijas kundze vērtē, ka piedzīvojusi daudz ko. Arī smagi strādāts visu mūžu.
„Esmu dzimusi Zaubē, bet daļu dzīves pavadīju Kurzemes pusē. Vēlāk ar vīru atnācām atpakaļ uz Zaubi un nopirkām šo nelielo mājiņu. Tagad viena pati te saimniekoju,” stāsta gaviļniece un atklāj, ka viņas darba mūžs saistīts ar pienotavu. Viņa strādājusi gan Zaubes pienotavā, gan Kurzemē.
„Visu mūžu man bija enerģija. Varēju strādāt un rosīties. Arī tagad no tās nevaru tikt vaļā. Cik varu, kustos. Taču gadu man ir daudz un visi tie spiež uz pleciem. Vairs jau pati īsti neko padarīt nevaru. Man palīdz krustmeita. Viņa strādā Mālpilī, bet nedēļas nogalēs brauc pie manis un palīdz ikdienas darbus padarīt. Pa nedēļas vidu pie manis atnāk cilvēki un aprauga, kā man klājas. Tā dzīvoju citu uzraudzībā,” saka Marijas kundze un atminas piedzīvotos kara gadus.
„Kara laikā dzīvoju Kurzemē. Dzīvojām mežā pie jūras gandrīz 200 ģimenes. Virsū nāca fronte un visus dzina no mājām laukā. Savā mūžā esmu visu izbaudījusi un redzējusi. Arī kara šausmas. Un tagad es atkal uztraucos, ka tas krievs sāk bombardierēties pa Gruziju. Lai vai ko, bet karu gan vairs negribētu, ka pasaule piedzīvo. Man jau gribētos, lai cilvēkiem iet labi. Lai būtu miers un nebūtu sirds pārmetumu vienam uz otru,” ar dziļu nopūtu saka Marijas kundze.
Vaicāta, kas ikdienā viņai sagādā prieku, viņa saka: „Labprāt skatos televizoru un klausos radio, bet visvairāk man interesē, ko raksta avīzēs. Lai arī redze ir švaka, tomēr ķeru dienas gaismu pie loga un mēģinu izlasīt visu, kas man interesē. Arī politiskajai dzīvei valstī sekoju līdzi. Man patīk visu zināt un līdzdarboties. Kad iet labi, tad varu apsveikt, kad grūti – kreņķējos līdzi. Kādreiz rokdarbus taisīju – adīju un tamborēju. Tagad jau vairs neko tādu nedaru. Cik vēl saglabājušās galda sedziņas vai kas cits pašas rokām darināts. Taču arī galva jau reizēm pieviļ. Visu vairs nevaru atcerēties. Brīžiem atkal atminos un tad aizmirstas. Cik varu, tik daru. Ko nevaru, to atstāju likteņa varā. Vecums ir liels un viegli nav. Kas būtu domājis, ka tik ilgi dzīvošu,” nosaka gaviļniece.
Komentāri