Liene Spilva, Ineši: „ Jūnijs sākās ar vienu no nozīmīgākajiem notikumiem manā dzīvē – izlaidumu. Šķīros no saviem klasesbiedriem, ar kuriem kopā pavadīju deviņus brīnišķīgus gadus. Jūlijs aizritēja strādājot. Otro gadu strādāju Inešu pašvaldībā apkārtnes sakopšanas darbos. Bija prieks strādāt ar apziņu, ka pati pelnu naudu. Ar ģimeni aizbraucām atpūsties uz Ainažiem. Tā mums kļuvusi par tradīciju.
Augustā nosvinēju dzimšanas dienu. Sešpadsmit kā nekā ir nozīmīgs skaitlis, vismaz man. Nu varēšu tikt pie pagaidu auto vadītājas apliecības. Šī bija viena no labākajām vasarām manā mūžā.”
Kristīne Misiņa, Cēsis: „ Devos uz laukiem satikt ilgi neredzētus radiniekus. Pat nenojautu, ka tur iet tik jautri. Mēs paši sev sarīkojām sporta spēles. Vakaros gājām uz ezeru, kur zvaigžņu spožā gaismiņa atmirdzēja ezera virsmā. Rāmajos vasaras vakaros ezers izskatījās kā tumsnējs spogulis. Vasarā man patīk paslinkot un gulēt līdz pusdienas laikam. Es izmantoju iespēju omītes dārzā pamieloties ar gardajām ogām. Izmēģināju arī grūto un atbildīgo darba pieredzi. Pašas pelnīto naudiņu centos tērēt apzinīgi, jo tā nāca ne visai viegli.”
Arta Ozoliņa, Straupe: „ Vecāku atvaļinājumā devāmies pie radiniekiem uz Adleru Krievijā. Tur redzēju daudz ko interesantu. Peldējos aukstā kalnu upē, izbaudīju Melno jūru, kurā ūdens ir sāļš un grūti ienirt. Jūrā peldēja medūzas, bet nav kaitīgas. Pa zemi līda mazi un lieli krabji. Tālumā varēja redzēt delfīnus. Krievija ir skaista zeme. Es tur gribētu aizbraukt vēl kādu reizi.”
Kristaps Folkmanis, Cēsis: „Līgo svētkus šogad pavadīju Amatas novada „Zīparos” kopā ar deju kolektīvu „Kande” un „Raitais solis” jauniešiem. Mēs dziedājām, dejojām un Latvijas viesus – poļu tūristus iepazīstinājām ar Līgo svētku tradīcijām. Īpaši izdevies bija gājiens pretī Saulei – ar lāpām Zīparu kalnā. Svētkos fiziski izjutu, kā visa dzīvā radība uzņem spēku, lai uzplauktu neparastā krāšņumā un tajā dalītos ar mums. Mēs, latvieši, varam būt lepni, ka līdz šai dienai turam godā Jāņu dienas tradīcijas.”
Sabīne Ikšele, Cēsis: „ Šī vasara man paliks atmiņā ar Jēkaba dienu – Maizes svētkiem Āraišos. Tur bija ko redzēt! Visvairāk mani piesaistīja bišu stropi no stikla, pilni ar čaklām bitītēm. Apbrīnas vērti bija izstrādājumi no koka, sākot no mazmazītiņām karotītēm, dakšiņām, svilpītēm, līdz krēsliem un skapjiem un divmetrīgai koka karotei, kas karājās pie šķūņa.
Ejot pa kukulīša taku, varēja bīdelēt miltus, veidot un cept graudu maizīti. Tūlīt to arī apēdām. Vēl varēja veidot no māla, klausīties pasakas, iet rotaļās.”
Mārtiņš Jurkāns, Cēsis: „Izvelkot pirmo lielo zivi savā lauku dīķī, mani pārņēmusi makšķerēšana. Tētim vairākas reizes sastādīju kompāniju laivā, pat braucu jūrā. Pirmajā reizē lielajos ūdeņos noķēru jūras slimību. Tas tāpēc, ka vējš bija pamatīgi aizrāvies un viļņi šļakstījās laivā. Biju pat nobijies. Otrā reizē bija lieliski – jūra mierīga un zivis arī ķērās. Trīs dienas ar ģimeni pavadījām pie jūras.
Tā bija brīnišķīga sajūta – atrauties no ikdienas, aizmirst visus pienākumus un gaidāmos uzdevumus.”
Dārta Dzenīte, Vaive :”Vasarā gribas piedzīvot ko īpašu, un man tas bija svētceļojums uz Aglonu. Negaidīju, ka tā laikā notiks brīnums, gāju prieka un intereses dēļ. Runājām, smējāmies, dziedājām, skaitījām rožukroni un lūdzām. Mans pirmais katoļu dievkalpojums notika baznīciņā Aizkalnē.
Nākamā dienā pa ceļam satikām kādu iereibušu vīru, aicinājām kopā lūgt, bet viņš atteicās. Sapratu, ka patiesībā viņam bija bail no Dieva. Daudziem tā ir, arī man bijis līdzīgi. Cilvēki uzdod sev jautājumu, vai ir cienīgi saskarties ar kaut ko svētu un labu. Pusgadu man bija kauns paskatīties uz krustu.
Aglonā notika dievkalpojumi un lūgšanas. Pēc dievkalpojuma visu nakti pavadījām pie altāra, dziedot ģitāras pavadījumā. Mācītājs sacīja lūgšanas. Bija sajūta, ka sēžu Dieva klēpī, stāstu viņam stāstus un arī savas nepatikšanas. Liku viņam vairākas reizes dzirdēt, par ko man ir kauns un pārmetumi sev.
Lai būtu kristietis, ir jāsāk runāt ar Dievu. Tas notika ar mani. Tagad varu arī sēdēt zem zvaigžņotām debesīm. Dievs mani „iebukņī” kā draugu, iedrošina un runā ar mani ik brīdi. „Celies! Ejam dzīvē, daudz kas vēl jāpaveic,” tā ir pirmā balss, ko pamostoties dzirdu.”
Anete Belousova, Rauna: “Šī vasara neaprobežojās ar klavieru taustiņu melnbalto rakstu. Kā koša varavīksne tā ar savām krāsām ļāvusi izbaudīt visdažādāko emociju notis. Man šī vasara saistīsies ar atklāsmēm un cilvēkiem, kuri man būs svarīgi vienmēr. Vasara man iemācīja, ka jāprot ne tikai runāt, bet arī klausīties, ne vienmēr jāmeklē sarežģīti risinājumi. Esmu sapratusi, ka viegli ir dot gudrus padomus, bet gandrīz neiespējami tos pielietot dzīvē. Vasara man atļāva atkal novērtēt īstu draugu esamību, saprast, ka savas domas un jūtas iespējams noslēpt no visiem, izņemot sevi. Vasara neapgrieza manu dzīvi otrādi, bet, vienalga, tā bija īpaša, jo daudz laika veltīju sev, bija daudz radošu domu un ideju, pieauga vēlme piepildīt sapņus un sasniegt mērķi.”
Komentāri