Nīderlandiete Margrieta Lestradena pirms desmit gadiem iegādājās Vilhelma Purvīša dzimtās mājas “Vecjaužus” un pārcēlās uz dzīvi Zaubes un Taurupes pagasta pievārtē. Viņas lielākā vēlēšanās bija saglābt šīs mājas.
Šomēnes no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas viņa saņēma Kultūras mantojuma gada balvu 2007 kā labākā kultūras pieminekļa saimniece.
– Atminaties pirmo viesošanās reizi Latvijā?
– Pirmo reizi Latvijā viesojos 1992. gadā, kad Rīgā ierados kā muzeju konsultante, lai jaunattīstības valstij pastāstītu, kā modernizēt muzeju nozari. Toreiz arī pirmo reizi fotoattēlā redzēju Vilhelma Purvīša dzimto māju, kuras atjaunošanai un saglābšanai valstij nebija līdzekļu. Piedāvāju savu palīdzību, bet vēl 90. gadu sākumā man teica, ka nekādi palīdzēt nevarot, jo neesot latviete. Teicu – bad luck (nepaveicās). Laiks gāja, un viss pamazām mainījās. 1998. gadā radās iespēja šo māju iegādāties. Kopš tā laika maz pamazām ēka ir atjaunota, saglabājot V. Purvīša mājas senatnīgumu un atmosfēru. Jāsaka, es nemeklēju māju, kur dzīvot. Man bija perfekta dzīve Nīderlandē, bet pamazām dzīve Latvijā mani ievilka. Sākumā “Vecjaužos” dzīvoju tikai pa vasarām, šobrīd varu teikt, ka jau trešo gadu esmu pastāvīga mājas iemītniece.
– Kādas nākotnes ieceres saistās ar “Vecjaužiem”?
– Uzreiz jāsaka, “Vecjauži” paliks mantojumā Latvijai. Esmu iecerējusi Vilhelma Purvīša māju izveidot par starptautisku kultūras centru. Par vietu, kur varētu ierasties jaunieši no dažādām pasaules valstīm. Iepazīties, mainīties pieredzē. Te varētu būt darbnīcas, kur bērni mācītos cept maizi vai vārīt ievārījumu no mežā salasītām ogām. Te var baudīt dabu un gleznot. “Vecjaužos” nebūs muzejs. Mums nav saglabājušās ne V. Purvīša glāzes, ne grāmatas. Nav nekā arī no V. Purvīša mākslas darbiem. Turklāt gleznas te atrasties nevar, jo gaisa temperatūra ir ļoti mainīga. Arī apsardzi nevarētu nodrošināt tādu, lai izvairītos no zādzībām. Varam vien paturēt prātā, ka V. Purvītis te pavadījis daļu dzīves. Gleznojis un guvis iedvesmu. Arī nākamajām paaudzēm šo vietu varam saglabāt skaistu. Kā vietu, kur gūt iedvesmu. Gribētos, lai šajā mājā glabājas Purvīšu dzimtas fotogrāfijas. Dzīvojot te, esmu savākusi senus darbarīkus, kas vēsta par šīs mājas vēsturi un cilvēkiem. Taču iecerētajā “Vecjaužu” ēku kompleksā līdz ar dzīvojamo māju paredzēts uzcelt izstāžu zāli, jauniešu hosteli, administrācijas ēku un sanāksmju telpu.
– Vai iepriekš bijāt dzirdējusi kaut ko par V. Purvīti, redzējusi viņa gleznas?
– Pirms atbraucu uz Latviju, par šo mākslinieku neko nezināju. Latvijas Mākslas muzejā ar ziņkāri pētīju viņa darbus un dēvēju mākslinieku par ģēniju. Par latviešu Monē. Esmu daudz ceļojusi un redzējusi. Taču Latvija mani uzrunāja citādāk.
– Vai bijāt pārsteigta, saņemot Kultūras mantojuma gada balvu? – Biju šokā. Es pat nezināju, ka ir tāds apbalvojums. Kad man piezvanīja un teica, ka esmu laimējusi balvu, domāju, varbūt kādā loterijā esmu vinnējusi. Uzskatu, ka ir milzīgs gods saņemt šādu balvu. Arī svinīgā ceremonija šķita jauka. Runā vairākas reizes pieminēja vārdu mīlestība…
Taču tajā rītā, kad bija jābrauc uz Rīgu pēc balvas, mājās pazuda elektrība. Tad sākās problēmas – ne matus izmazgāt, ne fēns darbojas, drēbes izgludināt vai kafiju uzvārīt nevarēju… Mana runa bija datorā, jo iepriekšējā vakarā nepaguvu to izprintēt. Tāda arī aizbraucu un cerēju, ka neviens nepamanīs, kā izskatos. Runu gatavoju mašīnā. Bet viss beidzās labi!
– Ko jūsu draugi, ģimene domā par to, ka esat pārcēlusies uz dzīvi Latvijā, meža viducī…?
– Protams, ne visi mani saprot. Bet man tā patīk. Citi sēž ofisos pie papīriem, bet es varu būt pie dabas. Taču ir teiciens: “Nesapņo savu dzīvi, bet dzīvo savu sapni.” Ja ir sapņi, tie jāpiepilda. Ar dzīvošanu Nīderlandē un sapņošanu vien nekas nesanāktu. Visi, kuri pie manis te bijuši, saprot, kāpēc šeit esmu. Te ir ļoti skaisti. Viņi atbrauc pie manis ciemos uz “Vecjaužiem” un atpūšas no trakās dzīves Nīderlandē. Bija cilvēki,kas te pat apraudājās… No klusuma, atslābuma…Ikdienā esam pārlieku aizņemti ar skriešanu un dažādu lietu iespēšanu. Nereti mums nav laika draugiem, ģimenei. Mūsdienu dzīvē ir tik daudz stresa. Man daudz piepūles un stresa prasa aizbraukšana uz Rīgu… It kā jocīgi, bet tā ir. Rimtā lauku dzīve pieradina, un tad vairs negribas burzmas un kņadas. Taču ir cilvēki, kuri domā, ka ir nedaudz par traku – atbraukt uz Latviju un tik vientulīgi dzīvot. Bet es vēl esmu še… (smejas).
– Līdz šim mājas renovācijas darbos esat ieguldījusi lielākoties tikai savu naudu. Vai nav žēl?
– Nauda ir tikai nauda, bet bez naudas arī neiztikt… Tas tiesa. Ieceres ir lielas. Ir projekts, kādu esmu iedomājusies šo vietu. Ir izveidots arī Vilhelma Purvīša fonds. Ceru, ka atsauksies dzirdīgas ausis, ka parādīsies sponsori. Kā jau teicu, šo māju nopirku, lai to atdotu atpakaļ Latvijai. Esmu te investējusi daudz līdzekļu. Domāju, ka arī latviešiem par šo māju jāuzņemas daļa atbildības. Bet ja nebūs naudas? Nebūs tik glauna bērnu hosteļa… Uztaisīsim telšu vietas un iztiksim tā.
– Kādas pārdomas pēc nodzīvotajiem gadiem Latvijā jums raisās par šo valsti, zemi?
– Latvija vēl ir attīstībā. 1992. gadā, kad te ierados pirmo reizi, nekā īsti nebija. Rīgā uz ielām nebija ne automašīnu, ne cilvēku. Pāris gados daudz kas mainījās. Šķiet, 2000. gadā notika krasas pārmaiņas. Cilvēki strādāja, labāk sāka dzīvot, vairāk pirka… Viss attīstījās. Latvija ir ļoti skaista zeme. Mēs to saucam par Eiropas noslēpumaino dārzu. Skaties, kur gribi, viss ir skaists. Latvijā esmu sastapusi arī ļoti daudz laipnu un izpalīdzīgu cilvēku. Man šī ir jauna pasaule, kas ilgu laiku bijusi slēgta citu acīm. Te ir interesanti dzīvot. Latvija ir viena no Eiropas Savienības dalībvalstīm, bet pēc dzīves laukos to nepateiksi. Laukos atpalicība mērāma ar apmēram desmit gadiem. Jocīgi, bet reizē interesanti. Jums ir brīnišķīga un nezaudēta kultūra – valoda, tautasdziesmas. Visās jomās Latvija ir pārsteigumu pilna. Unikāli ir tas, ka Latvijas laukos var just svaigu gaisu, nīderlandieši sen vairs nezina, kas tas ir. Jūs mežos varat lasīt sēnes, bet mums tādu vairs nav. Jums jāsaprot, ka esat bagāti. Nav runa par naudu. Dzīvē ir tik daudz citu neizsakāmu vērtību, kurām nav nekāda sakara ar naudu. Jums vajadzētu izveidot speciālu dienestu, kurš visu šo bagātību uzraudzītu. Nopietni. Mežus var cirst, bet reiz tie izzudīs. Ir lietas, kuras jāglabā. Jūsu bagātība ir tā, ka neaptverat, cik īpaši esat. Man ir draugi, kuri no Līgatnes uz Cēsīm gāja kājām. Kāds latvietis viņiem teica: “Jūs esat traki? Te taču nekā nav… Kāpēc ejat kājām?” Bet tas jau ir tas īpašais, ka nekā nav. Mums nav šī nekā. Mums tas ir zudis. Nīderlandieši atbrauc un brīnās, ka “Vecjaužos” ir klusums. Tikai vējš dzirdams. Viņi nav dzirdējuši klusumu. Mums nav tādu lauku. Mums ir mašīnas, lidmašīnas, ceļi… Mums pat tumsas vairs nav. Nīderlandē nav iespējams naktī ieraudzīt tumsu. Bet te vari naktī iznākt uz trepēm, sēdēt tumsā un skatīties zvaigznēs. Tas ir fantastiski!
– Kā visvairāk pietrūkst, dzīvojot Latvijā?
– Laikam jau valodas. Es pat nevaru izteikt vienkāršus jokus. Jūtu, ka pamazām zaudēju humoru, jo nepieciešams kontakts savā valodā, lai to nepazaudētu. Nesaprotu vēstules, kuras saņemu no dažādām iestādēm. Esmu kā bērns. Latviešu valoda ir diezgan sarežģīta. Daudz grūtāka nekā spāņu vai itāļu. Bet es cenšos mācīties. Taču maz esmu cilvēkos. Te visapkārt aug zāle, un tā nerunā.
Vēl man pietrūkst draugu. Cilvēku, kurus es ļoti labi pazīstu. Bet citādi vairāk nekā, kamēr vien neaizbraucu uz Nīderlandi… Pirmais ir asfalts, kurš ir gluds kā bērna āda… Mana mašīna tad raud prieka asaras. Nīderlandē, ieejot lielveikalos, zinu, kas kurā iepakojumā atrodas. Zinu, kas kā garšo. Latvijā ieeju veikalā, paņemu Doktora desu un domāju – diez kāda tā būs?! Es mācos garšas kā no jauna. Nīderlandē jebko varu nokārtot simts reizes ātrāk nekā šeit. Zinu, kur jāiet, kam jāzvana. Latvijā esmu kā bērns, bet Nīderlandē kā normāls pieaudzis cilvēks. Taču Latvijā vistrakākie ir neizbraucamie ceļi un dubļi. Bet skaista ir ziema, ledus…
– Vai jūsuprāt, latvieši paši prot novērtēt savas kultūrvēsturiskās vērtības?
– Nezinu, jo man nav pietiekamas informācijas. Saprotu, ka ir cilvēki, kuriem ir svarīgas kultūrvēsturiskās bagātības, un viņi strādā, lai šīs vērtības glābtu. Bet nereti trūkst finansiālo līdzekļu. Latvija ir skaistāka par daudzām citām Eiropas valstīm. Tāpēc jums jārūpējas, lai visu skaisto un seno saglabātu, nevis, attīstoties lieliem soļiem, skriet pēc modernām un stiklotām ēkām. Jūs esat unikāli kaut vai ar Dziesmu svētkiem. Tas ir vienreizēji. Nekur citur pasaulē neesmu redzējusi tā – du kopā būšanu. Tas ir neticami un to, stāstot eiropiešiem, pat vārdos nevar aprakstīt. – Vai varat teikt, ka “Vecjauži” kļuvuši par jūsu mājām?
– Noteikti. Esmu apmierināta ar savu dzīvi. Teikšu, ka arī laimīga. Man patīk aizbraukt iepirkties uz Cēsīm, kas arī ir fantastiska pilsētiņa. Man Cēsīs patīk tās tirgus mājiņas… Gluži kā Itālijā. Šajos gados daudz esmu paceļojusi pa Latviju. Man ļoti patīk Kuldīga un Liepāja. Man patīk viss. Katra nodzīvota diena Latvijā man ir kā neaizmirstams piedzīvojums.
Komentāri