Ziemeļvidzemē netālu no Burtnieku ezera, Bēršu drumlina pakājē, atrodas “Adzelviešu” sēta. Zemnieku saimniecība darbojas kopš 1991.gada, bet dokumentos tā minēta jau 1878.gadā, kad saimnieku senči izpirka ēku un zemi no Vidzemes Domēnu pārvaldes. “Audzējam ilggadīgo zālāju sēklas, graudus, kartupeļus, lielos pelēkos zirņus un, protams, kaņepes. Un jau padsmit gadus nodarbojamies arī ar lauku tūrismu,” saka Dzidra Grīnberga, izrādot saimniecību.
Kaņepju audzēšanas sākums esot bijis teju kā joks, jo pirmās platības nācies reģistrēt policijā kā garantu tam, ka “Adzelviešos” neaudzē marihuānu. Kavējoties atmiņās, saimnieki piemin deviņdesmito gadu toreizējās Kaņepju asociācijas aicinājumus pāriet uz industriālo kaņepju audzēšanu, iegādāties sēklas, veidot kooperatīvus. Asociācija solījusies, ka kaņepēm noņēmējs būs, tās eksportēs uz rietumiem: “Čiks vien sanāca. Daudzi solījumiem noticēja, kaņepes sasēja, bet vīlās,” saka Matīss.
“Adzelviešos” kaņepes aug desmit hektāros, taču platības atkarīgas no tā, kam produkcija paredzēta. “Kaņepes var audzēt šķiedrai, kas tiek izmantota būvmateriālos, tekstilizstrādājumos, papīram, rūpnieciskiem produktiem, un kaņepes var audzēt arī pārtikai. Ja vēlas produkciju tirgot vietējos tirdziņos, pietiks pat ar pāris hektāriem,” saka Dzidras dēls Matīss.
Kaņepju ražību nosaka daudzi faktori: klimatiskie apstākļi, sēklas kvalitāte, tai skaitā dīgtspēja. Augsnei jābūt labi sagatavotai, un kaņepes jāsēj maija sākumā mitrā un tīrā zemē. Zemi drīkst mēslot ar kūtsmēsliem, bioloģiskie saimniekotāji arī ar pelniem. “Adzelviešos” uz lauka papildus liek minerālmēslus. Ieguvums ir tas, ka kaņepes, kaut ir prasīgs augs, lieliski nosedz nezāles, specifiskas problēmas saistībā ar nezāļu apkarošanu nerodas.
“Labāk iesēt vairāk, kaut visu nenokuļ, nekā iesēt, bet beigās pietrūkst. Būtu jārēķinās, ka aptuveni hektāru sēklu noēd putni un kāds lauciņš var arī neuzdīgt. Viens labums gan – kaņepju laukos meža dzīvnieki nestaigā. Četrkājainajiem kaņepju lauki nav saistoši atšķirībā no divkājainajiem, kuri nekautrējas citu acu priekšā darboties laukā. Vienu gadu mums pushektāru novāca, turklāt pats redzēju, kā cilvēki rosās, diemžēl steidzos palīgā draugam, man nebija laika piestāt un pavaicāt – nu, kā tad šogad kaņepes padevušās? Cilvēks acīmredzami bija steidzies un aiz sevis atstājis pusmetru dziļas auto rises,” ar sarkasmu saka Matīss, piebilstot, ka rišu dēļ vēl gadu glabājušās atmiņas par čaklajiem ļaudīm, kas novāc svešu ražu.
“Adzelviešos” kaņepes novāc pēc sentēvu metodes – ar rokām. “Vācot ar rokām, no kaņepēm iegūst daudz vairāk sēklu, nekā kuļot ar kombainu. Turklāt īstās kaņepju vākšanas tehnikas, cik man zināms, Latvijā nemaz nav, tāpēc mūsu kaņepju audzētājiem jābūt radošiem,” uzsver Matīss.
Pirms pieciem gadiem saimnieki vēlējās kaņepju sēklu sertificēt, taču ar nopūtu atzīst, ka ieguldītais laiks, nauda un nervi nav devuši panākumus. “Mums pateica, ka tad speciāli jāmaina regula, kuru pāris zemnieku dēļ jau neiešot grozīt. Kaņepju sēklām nosaukumu “Adzelvieši” iedeva, bet sertifikāciju noraidīja. Mums joprojām nepienākas platību maksājumi, tos piešķir tikai tad, ja sēkla sertificēta. Kāpēc gan ierēdņiem iedziļināties, kāpēc papūlēties – tāpat ir labi! Sēž savos krēslos, algu saņem – viss kārtībā, un tas nekas, ka Priekuļu pētniecības centrs ieguldīja darbu, arī mēs strādājām un vairāki zemnieki bija ieinteresēti sēklas sertificēšanā, bet viss kaķim zem astes.” Matīss saka, ka iztiktu arī bez subsīdijām, taču vismaz degvielu varējuši piešķirt, jo zeme apstrādāta.
2008. gadā burta kalpu dēļ Grīnbergi cietuši lielus zaudējumus, jo ierēdniecībai neesot labpatikusies uz etiķetēm uzdrukātā kaņepju lapiņa: “Kādas tik vēstules mēs nesaņēmām! Etiķetes bija sadrukātas, apmēram 600 lati iztērēti, viss par velti, 20 gadu darbu nolīdzināja līdz ar zemi, bet mēs saņēmāmies, bērni mūs pārliecināja sākt visu no gala.”
Dzidra stāsta, ka paši no kaņepju sēklām ražo divu veidu kaņepju aizdarus – smalko un rupjo. “Smalkais vairāk patiks tiem, kam patīk, kā bija agrāk, bet rupjais nav tik eļļains, var jaukt kopā ar salātiem, biezpienu,” skaidro Dzidra. Produktu klāstā ir arī kaņepju pulveris jeb “kripatiņas” un kaņepju eļļa.
“Daudzi iedomājas, ka kaņepju audzēšana sola pasakainu naudu, taču, pirms uzsākt šo nodarbi, pašam jāpamēģina, vai kaņepes vispār garšo, un jāapsver, kur liks to gala produktu. Atklāti sakot, vēl arvien ierodas tūristi, kas nekad nav ēduši kaņepju aizdaru, kad pamēģina, saprot – īsti negaršo. Kaņepju produktiem nav milzīgs noiets, tas ir nišas produkts. Pēc kaņepju produktiem un sēklām cilvēki nestāv rindā kā pēc zemenēm vai kartupeļiem,” saka Dzidra.
Saimniece izrēķinājusi, ka kaņepes ēd viens no simta: “Tās vairāk novērtē svaigēdāji un veģetārieši, proti, tie, kuri lūko aizstāt gaļu. Mēs neesam vienīgie, kas ražo kaņepju pārtikas produktus, taču, ja ko darām, gribam sasniegt izcilību.”
Komentāri