Pirms deviņiem gadiem darbu pagastos beidza zemes komisijas. Tās strādāja atbilstoši tā laika likumiem, kuri vairākkārt mainījās. Bet ceļu tīkls pagastos palicis nemainīgs, un katrs vēlas braukt pa labu ceļu, neatkarīgi no tā, kam tas pieder – pašvaldībai vai privātpersonai.
Stalbes pagastā 51 kilometrs ir pašvaldības un 45 kilometri privātie ceļi.
“Kad mērīja zemi, nostādne bija tāda – ceļš, kas iet iekšā īpašnieka zemē, jāpieskaita zemes platībai. Tā mērnieki strādāja. Ceļu iekļāva zemes īpašumā ar noteikumu, ka tas ir servitūts,” stāsta bijušais pagasta zemes komisijas priekšsēdētājs Haims Medaljē.
Ceļa apkopšana jāveic zemes īpašniekam, tāpat arī grāvju uzturēšana, krūmu ciršana. “Pirmajos gados arī pašvaldība necentās ceļus kopt, jo nebija ne naudas, ne tehnikas. To darīja paju sabiedrības,” atceras Haims Medaljē.
Kad valsts pašvaldībām sāka piešķirt naudu ceļu uzturēšanai, situācija mainījās. Un arī braucēju attieksme. Viņi prasīja, lai ceļš jebkuros laika apstākļos būtu izbraucams.
“Īpašniekiem nav tehnikas kopšanai, vajag greiderus.
Nāk sūdzēties par ceļiem un ceļmalām. Sevišķi ziemā. Visiem vajag uzreiz, lai no rīta var tikt uz darbu. Pašvaldība kopj arī tos ceļus, kas ved uz mājām,” stāsta H.Medaljē. Un visi it kā ir apmierināti. Galvenais, ka ceļš izbraucams.
Taču tikai līdz reizei. Un Stalbē šī reize pienāca dienā, kad pašvaldība kādam vīram atļāva pazāģēt krūmus malkai, lai būtu tā tuvāk mājām. Viņš paķēra klāt arī kādu par krūmu nedaudz krietnāku kociņu. Par to nepriecājās zemes īpašnieks, jo
kāds bija aizticis viņa īpašumu. Situāciju vērtēja administratīvā komisija, nu jau administratīvā tiesa.
“Pagastā ceļi ir aizauguši. Pašvaldība organizēja ceļmalu sakopšanu, proti, krūmu ciršanu, lai uzlabotu braukšanas apstākļus, kā arī ceļš labāk žūtu un būtu vieglāk greiderēt,” atgādina pagasta padomes priekšsēdētājs Alfs Lapsiņš un piebilst, ka aizvien pašvaldība jūtas kā ķīlniece tam, kā ceļus par īpašumu mērnieki iedalījuši cilvēkiem. Dažviet trīs kilometri ceļa pieder desmit īpašniekiem, vēl interesantāk, ja robeža iet pa ceļa vidu. Kaut kur starp privātīpašumu kāds ceļa posms pieder arī pašvaldībai. Ne jau mērnieki Stalbē izdomāja tā rīkoties, tāds tolaik bija likums.
“Mēs nedrīkstam saimniekot cita īpašumā. Jāslēdz līgums par ceļa apsaimniekošanu. Diemžēl tas ir gana sarežģīti un darbietilpīgi, lai to izdarītu,” domās dalās pašvaldības vadītājs un piebilst, ka cilvēkus neinteresē juridiskās nianses, bet gan tas, lai pa ceļu varētu braukt. Tā kā aizsargjoslā jeb ceļa malā parasti aug krūmi un nu tiem ir vērtība, pašvaldība var vien lūgt īpašniekus tos
cirst. “Protams, pagastā ir saimnieki, kuri kopj ceļmalas – gan pļauj, gan kopj un neļauj aizaugt, bet ir tādi, kuru īpašumu robežās ceļi pamazām iet bojā. Tā visvairāk žēl. Ceļš taču būs vajadzīgs arī turpmāk. Aizlaist ir ļoti viegli,” saka A.Lapsiņš un piebilst, ka pašvaldība vēlas uzturēt savus ceļus kārtībā un to var izdarīt, jo ir nepieciešamā tehnika.
Tam, ka pagastos nav precīzas kārtības, piekrīt arī Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte. Novada teritorijā pašvaldība servitūta ceļus nekopj, citu īpašumus respektē. Kaut ceļš ved uz vairākām mājām, ja tas ir privātīpašums, saimniekiem pašiem arī par to jāgādā.
“Taču problēmas gadās arī, ja vēlamies izcirst ceļmalas. Ne jau cilvēki ir pret to, ka izcērt, bet gan viņus uztrauc nezināšana. Pēkšņi vienā dienā ierauga, ka ceļmala kaila,” domās dalās domes priekšsēdētāja un piebilst, ka pašvaldībā atbildīgais par ceļiem parasti ar iedzīvotājiem izrunā, ko paredzēts darīt. Protams, vislabāk, ja varētu pateikt laikus, ka pašvaldība iecerējusi tīrīt ceļmalas. Varbūt piekļauto teritoriju īpašnieki paši grib zāģēt.
Ceļi būs vajadzīgi vienmēr, un lētāk tomēr uzturēt, nekā vēlāk būvēt no jauna.
Komentāri