Priekuļu novada Veselavas pagasta “Brīvniekos” pulcējās kalnos kāpšanas entuziasti, lai kopīgi atzīmētu Latvijas alpīnisma sporta 60 gadu pastāvēšanu.
No daudzām Latvijas pilsētām, Egona Zablovska aicināti, ieradās apmēram 30 domubiedri, un visus laipni uzņēma “Brīvnieku” saimnieks Andris Actiņš, pats pieredzes bagāts alpīnists. Bijušie kalnos kāpēji sanāca, lai satiktos, atcerētos.
Par Latvijas kalnā kāpšanas sporta vēstures sākumu uzskata Latvijas 1.alpiniādi, kas notika 1956.gada jūlijā. Tajā piedalījās 87 dalībnieki, no kuriem vairāk nekā 20 sasniedza Elbrusa virsotni. Tas notika 24.jūlijā, un šo dienu uzskata par Latvijas kalnā kāpšanas sporta dzimšanas dienu. Kalnos kāpts arī pirms tam, bet tas galvenokārt darīts individuāli.
Starp tikšanās dalībniekiem deviņi bija piedalījušies 1.alpiniādē, pārējie kalnā kāpēju pulkam pievienojušies vēlāk. E. Zablovskis, būdams viens no 1.alpiniādes rīkotājiem, uzsvēra, ka ar daļu no klātesošajiem saticies jau pirms 60 gadiem, lai kāptu Elbrusā: “Tagad dažkārt padomāju, vai mēs nebijām traki?! Bijām, jo mums taču nekā nebija, ne aprīkojuma, nekā, tikai labā gribēšana.”
E. Zablovskis un citi pirmās alpiniādes dalībnieki atcerējās daudz interesanta no tā laika notikumiem. Gan to, ka pārtikuši gandrīz tikai no konserviem – reņģēm tomātu mērcē, uz ko pēc tam ilgi negribējies skatīties. Arī to, kā pēc 12 stundu nogurdinoša pārgājiena vēl nācies doties atpakaļ kalnos, lai meklētu pazudušo instruktoru, gan citus gadījumus.
“Instruktora, kuram patiesībā bija mūs jāvada, meklēšana pierāda, ka faktiskie vadītāji un instruktori bijām vien paši. Liela daļa no pirmās alpīnisma nometnes dalībniekiem šo nodarbi turpināja, kļūstot par profesionāliem alpīnistiem, grupu vadītājiem, instruktoriem. Alpīnisms un kalnā kāpšana daudz dzīvē palīdzējusi ikvienam. Pirmām kārtām nebaidīties no grūtībām, bet vēl svarīgāk, ka tā cilvēkam iemāca daudz labu īpašību,” uzsvēra E. Zablovskis.
Visi runātāji atzina Egona lielo devumu kalnos kāpšanas sporta attīstībā, pasākuma laikā šīs pateicības vainagojās īpašā apbalvojumā, ko pasniedza A. Actiņš. Viņš informēja, ka Latvijas valsts aizsardzības fonds “Lāčplēsis”, kura prezidents ir Jānis Kasparsons, viņam uzticējis pasniegt fonda apbalvojumu – Goda zīmi bronzā – Latvijas goda alpīnistam Egonam Zablovskim par izcilu pašaizliedzīgu brīvprātīgo darbu mūža garumā, kalnos kāpšanas sportistu izaugsmes un meistarības veidošanā, tai skaitā pirms 60 gadiem organizējot 1.alpiniādi, un sakarā ar 90 gadu jubileju.
Visa tikšanās pagāja atmiņu stāstos, vecu fotogrāfiju pētīšanā, kas vēl vairāk rosināja atcerēties notikumus pirms daudziem gadu desmitiem, kad bijuši jauni, spēka un enerģijas pilni.
Jānis Puriņš atcerējās laiku pirms alpiniādēm, kad patiesībā ielikti fiziskās izturības un dažādu prasmju pamati, kas lieti noderējis, kāpjot kalnos: “Tolaik augstskolās studējošie jaunieši brīvajā laikā nesēdēja pie datoriem, bet nodarbojās ar tūrismu, ceļošanu. Notika tūrisma salidojumi Līgatnē, Siguldā, citviet, kur bija jāparāda prasmes dažādos tūrisma elementos. Piemēram, ātri uzcelt telti, tāpēc, aizbraucot kalnos, uzcelt telti sniegā nebija nekādu problēmu. Mācējām jebkur iekurināt ugunskuru, to varējām izdarīt arī kalnos no rododendru stublājiem un cita pieejamā materiāla.
Ziemā braucām slēpot īpašos slēpotāju vilcienos, tāpēc sniegs kalnos nebija pārsteigums. Ar velosipēdiem braucām apkārt Vidzemei, mums bija sportiskais rūdījums. Tieši šajos tūrisma salidojumos veidojās alpiniādes cilvēki.”
Sanākušie atcerējās gan dzīvi kalnu nometnēs, gan nokļūšanu uz tām, kad studenti, kuriem naudas vienmēr trūcis, meklējuši iespējas nonākt gala punktā bez maksas. Lai arī vilcienu biļetes bijušas lētas, katrā grupā daudzi pratuši iztikt bez tām. Pēteris Kūlis, kurš vairāk nekā 50 gadu katru vasaru kāpis kalnos, atcerējās daudzus šādus braucie-nus: “Bija grupas, kurās brauca vairāk nekā 20 cilvēku, septiņi no viņiem – bezbiļetnieki. Gulējām ne tikai uz augšējā plaukta pie griestiem, bet arī mantu kastēs apakšā, pat zem galdiem, kam pāri pārmeta segas, lai nepamana. Mums visiem bija vienādi rūtaini krekli, ikreiz, kad pavadones sāka skaitīt, uztaisījām burzmu, viņām viss sajuka. Kad bijām galā, ļāvām saskaitīt un tad bija jādzird skarbi vārdi krievu valodā, ka ir tik daudz cilvēku un tik maz ar biļetēm.”
Atmiņu stāstos iezagās arī nedaudz pesimistiskas notis, domājot par kalnos kāpšanas situāciju pēdējos gados. P. Kūlis norādīja, ka jauno instruktoru nav: “Mēs esam aizejošā paaudze, jaunos aiz mums es vairs neredzu.”
Tomēr kalnos kāpējs Uldis Alksnis atzina, ka kalnos kāpšana neizzudīs. Viņš pats šogad vedis grupu uz Kazbegi un esot pārliecināts, ka 90 procenti no grupas uz kalniem dosies arī nākamgad. Arī E. Zablovskis izteica pārliecību, ka, kamēr būs kalni, būs arī kalnos kāpēji.
Pasākuma dalībnieki iepazina arī Brīvkalnu taku, ieklausoties A. Actiņa stāstījumā, kā arī kopīgi ielika pamatu meditāciju piramīdai.
Komentāri