Piebalga krāsojas. Ineša spogulī pāri pakalniem sevi apskatīt steidz rudens. Tas laiks vēl pakavēties vasarā, brīdi, kad piestāt, pārdomāt, apcerēt vakardienu un rītdienu. ”Kalna Kaibēnos” gids Aivars Ošiņš jūtas kā mājās. Savējais. Piebaldzēns.
– Kāda bija pirmā tikšanās ar Kaudzītēm?
– Kad biju bērns, tēvs strādāja Kaudzīšu skolā par direktoru, mēs nācām, ziemā ragavās braucām pie Hermaņa Cinča uz “Kalna Kaibēnu” pirtiņu. Tad Hermanis daudz ko stāstīja, atceros par brāļu ceļojumiem.
– Un atgriešanās?
– Pērn pavasarī izsludināja konkursu, pieteicos. Lēcu aukstā ūdenī, izpeldēšu vai ne… Pirmie mēneši bija grūti. Šī māja likās sveša, nejutos piederīgs. Tad ar kolēģi Vēsmu Purviņu iestādījām divas apsītes, divus bērziņus. Matīsam mīļākais koks bija apse, viņš tās daudz stādījis. Uztaisīju tiltiņu pār grāvi. Varbūt savai dzīvei simbolisku? Un sajutos citādāk. Esmu šajā vietā pieņemts. Te netrūkst neizskaidrojamu lietu. Atmiņu stūrītī koki saauguši pa trim. Trīs bērzi, osim divdesmit metru augstumā trīs galotnes, eglei arī. Gribu, lai te ir mājīgi, viss sakopts. Tas ir brīnums, kā tie mani pieņēma, un te jūtos ļoti labi. Darbs ir ļoti iepaticies. Jau vakarā noskaņojos – būs viesi, būs svētki. Man darbs ir svētki. Tikpat gandarīts gāju uz darbu televīzijā, jo tur arī katra diena bija pārsteigums, jaunas tikšanās. “Kalna Kaibēnos” ir mana sirds. Visu laiku jāmācās. Katrs, kurš te ierodas, atstāj kādu dzīves gudrību. – “Kalna Kaibēni” glabā stāstus par brāļu Kaudzīšu ceļojumiem. Te satiekas dažādas tautas un kultūras, jūtama to ietekme.
– Ceļojumos brāļi vispirms iegāja skolās, skatījās, izzināja. Dabu pētīja. Reinim nekā skaistāka par Šveici nebija. Bet tanī pašā laikā abos bija bezgalīga dzimtenes mīlestība. Braucot no Latvijas pāri jūrai, kuģim atejot no Rīgas, viņi stāvēja tā aizmugurē un skatījās uz Rīgas torņiem. Nevis tālumā. Šodien, palasot ceļojumu aprakstus, tie ir fantastiski. Ceļojumi – tā ir izzināšana, izglītošanās. Kaut Kaudzītes bija ļoti taupīgi, ceļošanai viņi naudu nežēloja. Tiesa, arī citās zemēs dzīvoja pieticīgi.
– Tagad arī mūs māca – esiet taupīgi. Nemākam.
– Jā, Kaudzītes bija ļoti taupīgi. Kur vien varēja, taupīja. Pat pasta pakalpojumiem. Ja vēstules neatnes līdz mājai, bija lētāk. Reinis staigāja pa krogiem un klausījās ļaužu valodās. Krodziniekiem tas nepatika. Reiz kāds teicis: “Reini, mēs zinām, ka tu ne dzersi, ne pīpēsi, tad vismaz uzdejo!” “Nevar, pastalas nodils.” – Kurš jums pašam
tuvāks – Reinis vai Matīss?
– Reinis. Viņa pasakainos aforismus pusi zinu no galvas. “Pusi soli – visu dari.” To visu dzīvi esmu ievērojis, ja ko solu, izdaru. Manī ir liela pienākuma apziņa, negribu pārdzīvot to kaunu, ja solīto neizpildītu. Reinis piesaista ar nosvērtību, pastāvību. Matīss bija paklausīgāks. Kad bija likums, ka visiem skolotājiem jāprot krievu valoda, Reini padzina no skolas. Matīss stingri izpildīja pavēles. Matīsa dzejā jūtama dzimtenes mīlestība, cieņa pret spalvas brāļiem, katrai vietējai skolai uzrakstījis dzejolīšus.
– Arī pats esat bijis skolotājs.
– Visu mūžu mans hobijs ir koka virpošana. Amatniecības kamerā ieguvu meistara diplomu un aizgāju uz skolu mācīt amatu mācību. Bērniem patika, interesēja.
– Ko nozīmēja strādāt skolā pārmaiņu laikā?
– 90.gadu sākumā, vidū bija prieks strādāt, pēc tam skola pārvērtās par elli. Bērnus pārņēma datori. Nekas cits neinteresēja. Viņi kļuva uzbudināti, nervozi. Reiz vienam rādīju uz tāfeli, prasīju, ko redz, viņš atbildēja – ekrānu. Vislielāko muļķību izdomāja ministrs Šadurskis – amata meistariem nav vietas skolā. Parādīja durvis, un vairs viņus skolā nedabūs. Gribēju strādāt, iestājos augstskolā, cerēju, ka varbūt likumu atcels. Bērni palika aizvien palaidnīgāki, agresīvi, starpbrīžos nevarēja atpūsties, bija jāšķir skolēnu saķeršanās. Likumu neatcēla, vairāk tajā upē negribu lēkt iekšā. Skolotājs ir beztiesisks. Arī sieva aizgāja no skolas vecāku un bērnu bezkaunības dēļ. Bijušie kolēģi pamazām skolu pamet. – Kādi muzejā ienāk skolēni?
– Bija atbraukusi kādas prestižas Rīgas skolas klase. Skolēni ķēmojās, muļķojās, nekas viņus neinteresēja, tā arī neko nedzirdēja, ko stāstīju. Kopā ar viņiem bija nospiestas, nogurušas skolotājas. Jau septembrī! Visām skolotājām saku, ka viņas ir varones. Bet atbrauca skolēni no citas skolas, bērni pieklājīgi, ieinteresēti. Skolas ir dažādas, laikam jau viss atkarīgs, kā kuras skolotāji uzņēmuši pārmaiņas. Man tik ļoti gribējās skolā strādāt, mācīt bērnus, bet… – Kā radās interese par koku?
– Strādājot televīzijā par operatoru, bija iespēja pabūt pie ļoti daudziem māksliniekiem, meistariem. Sapratu, ka mani interesē māksla, ka pats gribētu kaut ko darīt. Tagad zinu, ja šodien būtu jāizvēlas, par ko kļūt, stātos Mākslas akadēmijā. Mani velk uz mākslu. Tā baro dvēseli. Gadus piecpadsmit Kaudzīšu muzejā ekskursanti varēja iegādāties manus gatavotos suvenīrus, rokassprādzes, krelles. Tagad vairs netaisu, nav pieprasījuma. Bet pie virpas aizvien pastrādāju labprāt. – Kā lauku zēnam radās interese par televīziju? – 1968.gadā biju pionieru nometnē “Arteks”. Tur pudelē likām zīmītes, par ko vēlētos kļūt, uzrakstīju – gribu būt televīzijas operators. Nostrādāju daudzus gadus. Tas bija ļoti interesants laiks. – Esat studējis arī veterināriju.
– Pēc vidusskolas trīs ar pusi gadus studēju veterināriju. Vajadzēja mācīties, tāpēc iestājos, bet pie sirds negāja. Dzīvē zināšanas noder. Tagad domāju: ja vajadzētu suņus un kaķus ārstēt – nē, govis, zirgus gan. Tas, ko iemācījos, noder, nekad nevari zināt, kas dzīvē būs jāzina, jāmāk.
– Jūsu aizraušanās ir arī biškopība.
– Kad Maskavā atklāja olimpiādi, lācītis lidoja gaisā, es pirmajā stropā ielaidu bites. Vecāmāte bija kolhoza dravniece. Viņa man stāstīja, ļāva skatīties, bet neko nedeva, ne stropu, ne spietu. Tad domāju – būtu taču iedevusi. Kad saprata, ka mana interese ir nopietna, padomu neliedza. Tad strādāju televīzijā par operatoru un desmit gadus braucu no Ogres uz televīziju darbā, ceļā lasīju tikai par biškopību. Ražoju arī ziedputekšņus, ar tiem varēja labi nopelnīt. Vecāmāte pat žiguli nopirka. Vēlāk cena kritās, ja vāc ziedputekšņus, tad medus mazāk. Ne jau nauda bija galvenais, man patīk saimniekot. Man patīk, ka bites dravā san. Šī vasara tāda tukša, auksta. Ja odu nav, nav arī medus.
Biškopība gandrīz 30 gadus bijusi mana otrā nodarbe. Vasarā ņēmu garāku atvaļinājumu, lai saimniekotu dravā. Piebalgā ir garšīgākais un vērtīgākais medus. Tā ir taisnība, nevis reklāma. Piebalgā ir par mēnesi īsākas vasaras, tīra vide. Cilvēki uztraucas, vai medum nav klāt cukurs, bet pat neinteresējas, kāda ķīmija, kādi medikamenti izmantoti bišu ārstēšanai.
Par bitēm vēl aizvien daudz nezināmā. Ja par bitēm ko zinām, tad par spietu ne. Noķer mežā spietu, ielaid stropā vai arī tas pats ielido, un tad paveras nesaprotama pasaule. Kad pieej pie stropa, kur tikko spiets ielidojis, papriecājies un … nākamajā rītā spiets ir prom. Varbūt redzēja, ka nav droša vieta? 30 gados maz esmu spieta bites izzinājis. Tās ir ļoti gudras un viltīgas.
– Visos laikos kultūras darbinieki, protams, izņemot īpašus talantus, nav bijuši turīgi cilvēki.
– Jā. Arī tagad. Bet man patīk darbs, ko daru. Katra diena ir citādāka. No rīta nezinu, cik būs apmeklētāju, kādus cilvēkus satikšu, ko viņi man pastāstīs. Nauda ir svarīga, bet ne jau vienmēr tā ir būtiskākā dzīvē. Arī pret skolotāju attieksme bijusi dažāda. Kaudzīšu laikā pat – no nabaga skolotāja, uz kuru skatās ar aizdomām, līdz turīgam, cienītam cilvēkam. – Kāda Latvijā memoriālajiem muzejiem ir nākotne, ja aizvien vairāk skrienam pasauli iepazīt, nevis savu kultūru?
– Ja paši neko nemainīsim, būs drūmi. Mums jādomā, kā ekskursijas padarīt tik interesantas, lai uz šejieni brauktu un tie, kuri pabijuši, stāstītu, ka vērts tur pabūt. Jaunā paaudze nezina, kas ir ”Mērnieku laiki”. Muzejā var noskatīties filmu. Un skatās. Ar interesi. Kad rāda televīzijā, citos kanālos ir viņiem daudz saistošāki notikumi. “Kalna Kaibēnu” mīnuss – astoņi kilometri no Vecpiebalgas, grantētais, putekļainais ceļš, lielie autobusi kalnā tusnī.
Kopš atvērās Eiropa, apmeklētāju ir aizvien mazāk. 1970.gadā bija trīsdesmit tūkstoši. Pērn – divi tūkstoši. Vai šogad būs? Varbūt divi tūkstoši nav maz, ja visa pasaule ir vaļā. Retums muzejā ir svešatnes tautieši, arī ārzemnieki. Muzeja naktī te bija ap 200 apmeklētāju. Arī reklāmai bija liela nozīme, radio, runājot par Muzeju nakti , tika pateikts – arī “Kalna Kaibēnos” būs Muzeju nakts. Cilvēki to dzirdēja.
– Atkal nonākam pie svešās pasaules ietekmes, kas kaut ko mums gadu desmitiem tik būtisku noliek maliņā. – Ja te būs viss kārtīgs, sakopts, iespējams, atbrauks tāpat. Arī tagad atbrauc, pusdieno pie galdiņa, priecājas par ainavu, muzejā nākt nedomā. Tad parunājos, kaut ko pastāstu, viņi atmet ar roku, ka ir taču pusstunda laika, ieies arī muzejā. Rīkojos kā Piebalgas tirgotājs. Pie pirtiņas varētu iekārtot tūristu atpūtas vietu. Ceplīškalnā Kaudzītēm mežs bija kā parks, ja to atjaunotu, būtu vieta atpūtai. Jāredz, kas kuru interesē. Katrai paaudzei ir citi uzsvari, citas svarīgākas intereses, zināšanu bagāža.
Pēc dabas esmu saimnieks, redzu, kas jādara, ķeros klāt. Domāju, ko darīšu nākamvasar, plāni jau skaidri. Jo pasaulē vairāk ceļo, jo jādomā, kā tūristus pievilināt.
Komentāri