Uz ārkārtas sapulci pulcējās Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrības biedri, lai izskatītu vēstuli, ko parakstījuši astoņi tās biedri. Tajā viņi aicina sasaukt kopsapulci, jo, viņuprāt, pašreizējā biedrības valde zaudējusi uzticību.
Iesnieguma autori vērtē, ka topošajā ekspozīcijā Cēsīs, Pils ielā 12, tiek izplatīta nepatiesa informācija, ka Politiski represēto Cēsu biedrības vārdā tiek veikta saimnieciska darbība, kas nav paredzēta statūtos, ka ar nesaprotamiem līgumiem tiek algoti cilvēki, kam nav nekāda sakara ar biedrību, tāpēc tiek pieprasīts apturēt jebkuras finansiālās darbības līdz kopsapulces lēmumam. Uz sapulci ieradās 29 no biedrībā esošajiem 54 biedriem.
Ievadā ar uzrunu uzstājās Nacionālo bruņoto spēku bijušais komandieris Raimonds Graube, kurš aicināja stāstīt par pagātni: “Tas jādara tikai viena mērķa vārdā, lai mūsu bērni, mazbērni, nākamās paaudzes zinātu, kas patiesībā notika Latvijā, kāpēc notika tā, kā notika.”
Arī vēsturnieks Zigmārs Turčinskis aicināja stāstīt par pretošanos abām okupācijām: “Vēl un vēl jāatgādina, ka esam 1918.gada 18.novembrī dibināta valsts, taču austrumu kaimiņš grib stāstīt, ka esam PSRS sabrukuma rezultātā nejauši radušies. Tāpēc pretošanās kustībai ir ļoti svarīga nozīme. Jāparāda, ka esam cīnījušies par savu valsti, un Cēsu ekspozīcija stāsta par pretošanos vācu okupācijai, padomju okupācijai, tur minēti tie, kuri cietuši no represijām.”
Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece un ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” satura redaktore Inese Dreimane norādīja, ka saņemti pārmetumi, ka tiek pārrakstīta vēsture: “Gribu uzsvērt, ka vēsture netiek pārrakstīta, gluži pretēji, tiek tīrīti nost komunistu laika uzslāņojumi un meli. Varu dot savu goda vārdu, ka šajā ekspozīcijā izmantotā faktoloģija nav sagrozīta, tur nekas nav izpušķots, neviens neko no sevis nav pielicis klāt vai noņēmis.”
Diskusijā runāja gan iesnieguma autori, tiesa, ieradušies bija tikai divi – Jānis Marauskis un Zigrīda Perevalova -, gan arī viņu oponenti. Netrūka arī pa skarbākam vārdam, kas veltīti citādi domājošajiem biedrības dalībniekiem.
Viens no vēstules parakstītājiem, valdes loceklis Jānis Marauskis atgādināja, ka jau sen runāts par kādas piemiņas vietas izveidi, kur savākt piemiņas lietas, fotogrāfijas, kas liecinātu par dzīvi izsūtījumā, taču, gadiem ejot, nekas nav izdarīts: “Mēs nekliedzam, dzīvojam mierīgi, bet tā neko panākt nevaram. Tagad mūsu valdi vada Pēteris Ozols, kuru daudzi no jums ciena, bet es viņu nosauktu par avantūristu. Sagrābis varu, viņš pārveidoja mūsu biedrību par bezpeļņas organizāciju, uzsāka vākt lielus līdzekļus, ņemot sev talkā Elīnu Kalniņu, kurai ir laba, izteiksmīga valoda. Runāja visos radio un televīzijas kanālos, un viņi panāca, ka policijas ēkas pagalmā esošais grausts tiek nodots it kā mūsu biedrības rīcībā. Vai viņš kaut ir prasījis, vai mums to vajag?”
Kāds no sanākušajiem jautāja, ko pats J. Marauskis darījis, būdams biedrības valdes priekšsēdētāja amatā. Uz to viņš atbildēja: “Redzēju, ka neko nevarēju izdarīt, tāpēc aizgāju no šī amata. Negribēju kļūt par Pētera Ozola marioneti.”
Pēc uzrunas J. Marauskis nolika biedra karti, viņš ir iesniedzis valdei iesniegumu par izstāšanos no biedrības.
Pēc viņa uzrunas tika skatīti iepriekšējo sapulču protokoli, kuros redzams, ka jau iepriekšējo valdes priekšsēdētāju laikā gandrīz vienbalsīgi, vien kādam atturoties, pieņemti pozitīvi lēmumi par ieceri veidot Cēsīs, Pils ielas 12. ēkā, ekspozīciju “Sirdapziņas ugunskurs”, par Elīnas Kalniņas iesaistīšanu ekspozīcijas izstrādē.
Biedrības grāmatvede Ņina Kiršteine informēja, ka “Sirdsapziņas ugunskura” projekts top tikai no ziedojumiem, tur nav ieguldīts neviens cents no biedrības naudas, no biedru ziedojumiem.
“Ja Marauska kungs, kurš pats ir valdes loceklis, izsaka neuzticību valdei, tātad viņš izsaka neuzticību pats sev,” piebilda Ņ. Kiršteine.
Noslēgumā runāja Zigrīda Perevalova, kura norādīja, ka varbūt nav par sliktu, ka tapis šis iesniegums, jo tas rosināja uz šo sapulci: “Šādam muzejam jau sen vajadzēja būt, bet cits jautājums, cik daudz līdzekļu tam tiek tērēts. Tiek stāstīts, ka tur vienam čekistam ierādīta atsevišķa telpa, lai arī tualete, bet viņa teksts tulkots, ierunāts, bet tas viss maksā. Vai viņš to pelnījis?
Vēl neizprotu vienu. Visur raksta, ka to dara Politiski represēto biedrība, bet ekspozīcija būs par pretošanās kustību, un, kā man teica, 1941.un 1949.gadā izsūtītajiem tur vietas nebūs. Jo mēs, lūk, neesam pretojušies, bet paši sakāpuši vagonos. Varbūt manai vecmammai ar štoku vajadzēja pretoties?! Un ko varēja darīt zīdaiņi?”
Pēc diskusijām notika balsošana, kur lielākais vairums sanākušo pozitīvi novērtēja valdes paveikto, dodot piekrišanu darba turpināšanai. Pret balsoja Jānis Marauskis, vēl četriem, tajā skaitā arī Z. Perevalovai, atturoties.
Komentāri