“Te neviens amatnieks nav bijis. Te nav bijis ceļamkrāna, viss izdarīts ar vinčām. Traktorīši vismaz desmit sataisīti. Kad saprotu, ka par mazu, meistaroju jaunu. Lūžņos vienmēr var atrast ko noderīgu,” saka līgatnietis Gatis Liepiņš, aicinot pagalmā. Te visapkārt zied puķes, par kurām rūpējas dzīvesbiedre Gunita. Ik stūrītis iekārtots, lai paši justos labi.
Liepiņu ģimene dzīvoja daudzdzīvokļu mājā Augšlīgatnē. “Gatis teica – braucam, kaut ko parādīšu. Atveda pie mājas, pagalmā zāle līdz ceļiem, un viņš saka: “Es šo māju pirkšu.” Iesaucos – nē, jo tikko bijām samaksājuši dzīvokli. Es gribu pucēties, kur ņemsim tūkstoš latu. Viņš tikai noteica: “Varēsi pucēties, bet es to māju pirkšu,” atceras Gunita.
Māja bija stāvējusi tukša, bija uzsprādzis apkures katls, sienā pavērusies plaisa, skats nožēlojams, bet māju Liepiņi nopirka. Pa svētdienām nāca, ko varēja, darīja. Strādāja visa ģimene, bērni melnām mutēm. Gatis pats, ja vajadzēja, izgatavoja kādu mehānismu, kaimiņu zemnieks iedeva baļķus, bija tikai jāsazāģē, sataisīja traktoru, ar ķerru veda granti. “Viss pagalms pēc sprādziena bija stiklos, apkārt mētājās odekolona pudelītes. Pavasaros un rudeņos pagalms bija slīkšņa, apkārt tikai dubļi,” stāsta Gunita un piebilst, ka to, cik zemes ar lāpstu pārrakts, nevar izmērīt.
Tagad Gatis atzīst, ka otrreiz kaut ko tādu nedarītu, nojauktu veco māju un būvētu jaunu, šī ir gabaliņam vien kā bezdelīgas ligzda salikta kopā.
“Pilsētas ūdens un kanalizācijas mūsu mājā nebija. Kanalizāciju ap 150 metru izraku ar lāpstu. Tad ar vēl četriem kaimiņiem izdomājām, ka no avota varētu atvilkt ūdensvadu. Līdz avotam apmēram kilometrs. Tas bija tajā laikā, kad īpašumi vēl nebija nostiprināti, atlika aiziet uz pašvaldību un pateikt, ka gribam ievilkt ūdensvadu. Ja tagad raktu, būtu liela saskaņošana. Mājās mums tagad ir avota ūdens,” par neatlaidīgo darbu pastāsta Gatis. Pēc sešiem gadiem ģimene pārcēlās uz savu māju.
“Te ir brīvība, dzīvoklī kaimiņi aiz sienas, komunālās problēmas,” bilst Gunita.
Daudz pūļu bija jāpieliek, lai tiktu galā ar slapjo pagalmu. Caur to no apkārtnes ūdens plūst uz leju. Nelīdzēja arī grāvis. Tagad pagalms ierīkots divos līmeņos, starp kuriem mūrējums, kas pasargā no ūdens. Augstākajā daļā no laukakmeņiem izmūrēts neliels baseins. “Putuplasts pasargā pret izsalšanu un īpaši neplaisā. Apakšā ir caurule, un ūdeni kā no vannas var izlaist grāvī, bet no akas iepumpēt,” pastāsta saimnieks, bet saimniece piebilst, ka karstās dienās ir jauki pasēdēt pie baseina, iemērkt kājas ūdenī. “Vismaz pāris nedēļās ūdens ir jāmaina, to var arī izlietot laistīšanai,” saka Gunita.
Lai pagalmā būtu kur piesēst, Gatis uzlika galdu, tad uzbūvēja lapeni. “Sēžot lapenē, ir brīdis, kad saule spīd acīs. Tad Gatis izdomāja, ka lapeni vienkārši vajag pagriezt,” atklāj Gunita, bet Gatis neslēpj, kā viss notiek. Elektriskais motoriņš, ķēde, riteņa vietā mājiņa, un viss notiek.
Lapene visiem ļoti patīk. Ziemassvētkos te notiek karstvīna dzeršana. Jumtā ir caurums, kur vieta skurstenim, un tepat var cept desiņas. “Ārā snieg sniegs, vēl ieslēdzam sildītāju, un te ir jauki,” romantisku ainu uzbur Gunita. Te vietas pietiek vairāk nekā desmit cilvēkiem, kad sanāk vecvecāki un kaimiņi, visi jūtas labi. Vasarā lapenē var arī atlaisties un nosnaust pusdienlaiku.
Pagalmā arī žāvētava, kas noder tikai žāvēšanai. Te, kad tiek konservēts, uz uguns tiek likts lielais katls. Rudenī, sulu laikā, katlā, kuram ir krāns, Gunita karsē sulas. Grilēšanai Gatis izgatavojis grilu, kurā iesmi ar roku nav jāgriež.
“Cik vien varu, visu daru ārā. Arī veļu gludinu. Ja varētu grīdu mazgāt ārā, arī to darītu,” ar smaidu saka Gunita un piebilst, ka jau martā mājas priekšā sniegs ir nokusis, pagalmā ir aizvējš, tādēļ rīta kafiju var dzert pagalmā.
Dobēs Gunita lielākoties stāda ziemcietes, bet ziedošie puķu podi teju visi ir dāvināti. Gunita smej, ja maijā ir dzimšanas un vārda diena un vēl izglītības darbiniekam beidzas skolas gads, tad pagalms ir ziedos. “Visu vasaru varu priecāties par dāvanām,” saka Gunita un, apglāstot ziedus, nosaka: “Puķes apvainojušās, jo nedēļu nebijām mājā.” Gunita pārliecinājusies, ka praktiskāki ir iekarināmie podi, tos vējš neapgāž.
Pie namdurvīm zied rozes. Ziemā tās salušas, bet ik pavasari ataugušas. Gunita atgādina, ka vasarā rozēm svarīgākais – jālaista. Sava vieta arī eņģeļtaurēm. Pie baseina aug lieli krūmmelleņu stādi. Gar mājas sienu vijas vīnogas. Gatis Gruzijā noskatījies, ka tai nevis jāļauj augt uz augšu, bet jālaiž guļus. Rudenī zarus nogriež, atstāj tikai lielo koku, un vīnoga dod lielu ražu.
Pie mājas atstāts arī zaļš laukums. Tur var spēlēt spēles.
“Kamēr dēli bija mājās, darbi sadalījās, pagājušovasar sapratu, ka nevaru visu pagūt. Mājā darāmā pietiek, vēl arī dārzs. Justs un Māris pa Rīgu, Elza vasarā brauc uz nometnēm Vācijā, Austrijā. Kad bērni bija mājās, likās, ka tā ir par mazu.”
Gatis tomēr mierā neliekas. Jāpabeidz taciņas uz malkas šķūnīti bruģēšana, gribas ierīkot pergolu, ap kuru varētu augt vīnoga.
“Neviens to visu izdarīt nevarētu, tikai Gatis. Arī viņa tēvs tāds pats, nevar mierā nosēdēt. Grūti bija pierast, ka viņš visus vakarus pa garāžu. Bet ar dzelžiem, kā es ar tamborējumu, istabā sēdēt nevar,” saka Gunita. Var vien brīnīties, kā Gatis uzdrošinās ķerties klāt tam, ko nekad nav darījis. “Ir lietas, ko pats neuzdrošinos darīt, bet risinājumu jau var atrast no citas puses,” iedrošinot saka līgatnietis.
Komentāri