Nacionālo bruņoto spēku Instruktoru skolas komandieris Sandris Gaugers šajā amatā ir kopš 13.decembra. Pagājuši trīs mēneši, iepazīts darba apjoms, tāpēc aicinājām viņu uz sarunu.
– Šis laiks man paskrējis ļoti ātri. Intensitāte un dinamika ir tik liela, ka nedēļas burtiski pazib. Vēl neesmu sasniedzis to stadiju, lai spētu mājās atslēgties no darba. Aizbraucu neko neredzošām acīm un neko nedzirdošām ausīm, jo domas joprojām ir darbā. Aizeju gulēt, kaut ko labu nosapņoju … par darbu, un atkal uz darbu. Arī sestdienās, svētdienās nevaru atslēgties. Ceru, pienāks brīdis, kad viss būs sakārtots, kā man gribas, varēšu nedaudz atslābināties.
Nav vēl izdevies trijos mēnešos stratēģiski kaut ko mainīt, bet apjaust darba apjomu gan. Nākot šurp, nedomāju, ka tas būs tik milzīgs.
– Skolas septiņu darba gadu laikā visam vajadzēja būt izstrādātam?
– Viss ir sakārtots un funkcionē teicami, bet katrs vadītājs nāk ar savu vīziju, izpratni, kā ir labi un kā slikti. Saprotams, ka gribas kaut ko mainīt, darīt citādi. Līdz tam drīz tiksim.
– Kāds bijis ceļš līdz šim amatam?
– Militāro karjeru sāku kā instruktors, kļuvu par virsnieku. Ir lietas, kuras vari plānot, bet ir tādas, kas vienkārši notiek. Un saproti – jau esi šajā riteni ierauts.
Esmu bijis nodaļas komandieris BALTBATā, sekoja dienests 1.kājnieku bataljonā, kur biju vada, tad rotas komandieris, strādāju arī bataljona štābā. Pēdējie trīs gadi pirms darba Cēsīs pagāja Nacionālo bruņoto spēku apvienotajā štābā, kur nodarbojos ar militāro mācību plānošanu. Darbs štābā man nepatīk, taču tie trīs gadi pagāja interesanti, intensīvi un piepildīti. Likās, ka štābā ņēmos vaiga sviedros, tagad izrādās, ka tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek šobrīd.
– Kāpēc izvēlējāties militāro karjeru?
– Šis ir kārtējais dīvainais stāsts no manas dzīves. Biju obligātajā militārajā dienestā 1.Valmieras robežsargu bataljonā. Apmēram pusotru gadu pēc tā man bija skaidrs, ka armijā – nekad ! Lieciet mierā, negribu par to ne dzirdēt. Taču pēc laika radās sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Armija it kā nepatika, bet tajā pašā laikā kādā sajūtu līmenī tās pietrūka. 1995.gadā parādījās iespēja sākt apmācības BALTBATā, tiku tur pieņemts. Tā sākās mana aktīvā profesionālā militārā karjera.
Daudzreiz esmu domājis, ka pietiek, jo šis darbs paņem ļoti daudz laika, to atņemu ģimenei. Bet neredzu sevi nekur citur. Nevaru iedomāties sēdēt kādā kantorī četrās sienās. Armijā ir dinamika, šodien esmu Irākā, rīt – Afganistānā, parīt – mācībās ASV. Iespējams, ka tā īsti nemaz nezinu, kā ir tur – civilajā dzīvē. Varbūt arī ir interesanti un intensīvi, bet nevaru sevi tajā iedomāties. Dienests armijā ļoti patīk. Kad esmu poligonā ar kareivjiem, kad apkārt viss mutuļo, šauj, sprāgst, mana dvēsele dzied. Lūk, tā ir patiesā armijas dzīve.
– Vai militāras skolas komandiera atbildība ir lielāka nekā cita militārā formējuma vadītājam?
– Nenoliedzami. Armijā instruktoru ir vairāki tūkstoši. Tieši viņi ir tie, kuri iedarbojas uz konkrētajiem karavīriem, kuru ir vēl vairāk. Tādēļ atbildības līmenis skolā ir daudz augstāks. Cik kvalitatīvi paveiksim darbu, tik kvalitatīvus instruktorus apmācīsim un tik kvalitatīvi viņi ietekmēs
karavīrus. Ja pēc gadiem teiks, ka armijā līmenis krities, 90 procenti atbildības būs jāuzņemas tieši Instruktoru skolai. Instruktori ir tie, kuri ietekmē procesus. Ja redzam uz ielas iedzērušu karavīru formas tērpā, tas ir kāda instruktora neizdarības rezultāts, jo viņš nav iemācījis karavīram neapkaunot formu. Nav pateicis – ja vēlies iedzert, neģērb formu. Tas ir ne tikai militārais aspekts, bet arī audzinošais.
-Atbildība jāsajūt katram skolas pasniedzējam.
– Jā, jābūt ļoti augstam morāles un ētikas standartam. Skola tāpēc ir skola. Varbūt vienībā kaut kas var pieklibot, bet skola ir iestāde, kur tā nedrīkst notikt. Trijos mēnešos esmu apzinājis jomas, kurām jāpievērš papildu uzmanība. Sākumā likās, ka dažos mēnešos būs tā, kā gribu, bet laikam esmu sevi pārvērtējis. Ja līdz gada beigām būs tā, kā gribu, būs ļoti labi. Kad apzinos paveicamo, man nedaudz nenopietni šķiet valdības noteiktie simts dienu plāni. Ja man šajā līmenī grūti kaut ko īsā laikā mainīt, valstiskajā līmenī simts dienās tas faktiski ir neiespējami.
– Skolas darbības laikā instruktoru loma armijā pieaugusi?
– Mēs ejam pa pareizo ceļu. Par skolas septiņiem gadiem varu teikt paldies Dievam, ka esam to izdarījuši. Šobrīd ir noteikts standarts, instruktori sagatavoti vienādā līmenī. Tātad arī karavīru līmenī ir noteiktais standarts, jo instruktori to iedod karavīriem.Visas vienības valstī var darboties pēc viena principa.
Svarīgi arī tas, ka mūsu instruktoriem nav problēmu strādāt daudznacionālās vienībās, jo NATO ietvaros mēs runājam vienā valodā. Tātad šī standartizācija mūs pacēlusi vienā līmenī ar daudzām vecajām Eiropas valstīm. Jau intensīvi strādājam, lai paši apmācītu citu valstu instruktorus. Panākta vienošanās ar Moldovu, iespējams, ar laiku varēs palīdzēt Ukrainai, Gruzijai. Sākam dot zināšanas citiem. Misiju pieredze mums ir ļoti liela, ir gan teorija, gan prakse, ko varam nodot ne tikai NBS ietvaros, bet arī ārvalstīs.
– Tātad vismaz viena joma valstī ir sakārtota, jo parasti jādzird, ka mums nekur nekā nav.
– Man šķiet, ka vaina jāmeklē pašos. Mēs, latvieši, esam tāda raudātāju tauta. Ar negatīvo attieksmi, ka visi un viss ir slikti, negatīvo enerģiju paceļam, un tā virmo ap mums. Patiesībā nemaz tik slikti nav, pie mums taču nešauj, nav kara. Kaut vai tas ir iemesls, lai priecātos. Manuprāt, vajag konceptuāli atrast pozitīvo, izcelt to saulītē un priecāties.
– Arī pats esat bijis starptautiskajās misijās?
– Divreiz. Bosnijā 1996.gadā, Irākā – 2004. Šķiet, ka tas bijis tikko, bet patiesībā pagājuši četri gadi. Un saku, ka nekad nepiekritīšu sabiedrības daļai, kas saka – okupanti, vācieties ārā no Irākas! Mums bija atbildības rajons, apmēram Vidzemes lielumā. Pusgadā šajā teritorijā iztērējām vairāk nekā divus miljonus dolāru, ceļot slimnīcas, poliklīnikas, skolas un policijas iecirkņus. Atstājām ļoti daudz labu darbu, irākieši bija priecīgi, ka tur esam.
Protams, ir otra puse, drošība tur nestabila. Atsevišķi grupējumi naudas dēļ dara sliktus darbus. Taču vēlreiz uzsveru, ka mēs paveicām daudz laba, palīdzot saimnieciski administratīvajā dzīvē.
– Kas mudina karavīru doties misijās? Var taču gadīties visādi…
– Jā, tas nav izslēgts, bet karavīrs bez dalības misijā nevar. Viņš armijā mācās un mācās, bet šie karstie punkti ir vieta, kur iegūtās zināšanas var reāli lietot. Ja policists beidz augstskolu, viņš zināšanas izmanto, nodrošinot kārtību mūsu valsts teritorijā. Bruņotajiem spēkiem šāda reālā darba Latvijā nav. Labi, var sargāt bāzi tepat Latvijā, bet tas taču nav tas, ko karavīrs mācījies. Piedaloties misijā, ir reāla iespēja palīdzēt cilvēkiem. Man tas dod piepildījumu un atbildi uz jautājumu, kāpēc esmu izvēlējies šo ceļu.
– Izskanējis viedoklis – karavīru līgumos noteikt, ka dalība misijā nav brīvprātīga.
– Manuprāt, tas ir pareizs lēmums. Ja esi kaujas vienībā, misijā jābrauc. Citādi nav ko darīt šajā vienībā. Un vienības komandierim jābūt pārliecībai, ka cilvēku resursi, kas ir rīcībā, ir izmantojami tā, kā valsts vai bruņotie spēki liek. Ja vienībā ir simts karavīru,
bruņotie spēki ar to rēķinās. Ja pieņem lēmumu sūtīt uz Afganistānu simts cilvēku, vadība zina, ka viņi ir. Bet ja 50 pasaka nē, nonākam neveiklā situācijā. Lēmums pieņemts, esam apsolījuši, ka palīdzība būs, ar mums rēķinās. Jāsaprot, ka nedzīvojam pasaulē vieni. Ar mums rēķinās citas valstis.
Pēc misijas iespējams strādāt Cēsīs, mācīt jaunos instruktorus. Kamēr rit dienests Instruktoru skolā, visticamāk, misijā nesūtīs.
– Varbūt valstij nemaz nevajag uzņemties šādu atbildību?
– Varam jau pateikt – nē, bet tad varam necerēt uz palīdzību. Tas atsauksies ne tikai militārajā sadarbībā, bet daudzās jomās. Esam saistīti, kāds mums kaut ko garantē, mums kaut kas jādod pretī. Un mūsu ieguldījums nemaz nav tik liels.
– Kāda bijusi saistība ar Cēsīm pirms dienesta Instruktoru skolā?
-Esmu vidzemnieks, dzimis Alojā, tāpēc varu teikt – te viss ir mans! Sajūtu Vidzemi dvēseliski. Pirms tam dažas reizes biju Cēsīs. Skaista pilsēta. Trijos mēnešos kaut ko jau esmu iepazinis. Vēl nav izdevies tā mierīgi iepazīt pilsētu, aiziet uz kādu izstādi, muzeju, bet gan jau.
– Aizsardzības ministrs Vinets Veldre intervijā žurnālam “Tēvijas Sargs” jautā: “Vai ikviena NBS vienība var garantēt sava karoga drošību?” Vai Instruktoru skolas karogs ir drošībā?
– Manuprāt, te runājam par vienības godu, un ar to skolā viss ir kārtībā. Mans kā vienības komandiera uzdevums ir nesalaist kaut ko grīstē. Skolas devīze ir „Gods, vienotība, prasme”, un mans uzdevums, lai mēs visi esam vienoti, lai esam lepni par to, ko darām, lai saprotam savu atbildību. Ja spēsim visu veiksmīgi nodrošināt, ar karogu viss būs kārtībā.
Komentāri