Valmiera ir tā pilsēta Vidzemē, kurā šobrīd atrodas divu televīziju mājvietas. Abas iestādes rodamas ne tikai vienā pilsētā, bet arī vienā namā, taču televīziju vēsture ir atšķirīga.
Latvijas Reģionu televīzija “Re:TV” ir nacionālais televīzijas kanāls un darbojas samērā neilgi. Tās programmu veidošanā piedalās Latvijas reģionālās un vietējās televīzijas, kā arī producentu apvienības.
Vidzemes TV ir viena no lielākajām reģionālajām televīzijām Latvijā. Tā sāka darbību 7. augustā pirms 24 gadiem. Televīzija ir dārgs un sarežģīti veidojams medijs, tāpēc nav brīnums, ka valmieriešu izlolotā ideja par Vidzemes mēroga televīziju ir piedzīvojusi gan labus, gan grūtus laikus, tāpēc bijusi arī tuvu slēgšanai.
To visu zina valmieriete Gunta Matisone, kuru savulaik uzaicināja par redaktori, no viņas gaidot saistošus raidījumus. Vidzemes Televīzijas galvenās redaktores amatā Gunta Matisone ir aizvien. Katru darba dienu Vidzemes TV sagatavo un kanālā “Re:TV” pārraida 45 minūšu programmu, un tajā ir ziņu izlaidumi un tematiski raidījumi. Sagatavotos sižetus pārraida arī Latvijas Televīzijas 1. kanāls savos dienas ziņu raidījumos, un pētījumi rāda, ka ziņas ir visai skatītas.
– Vai atceraties, par ko stāstīja pirmais raidījums 7. augustā?
– Pirmajā pārraidē bija Cēsu Alus svētki, un televīzijas studijā galvenais sižeta veidotājs bija Valmieras skolnieks Viesturs Dūle, kurš vēlāk turpināja humorista karjeru citās televīzijās. Viņam tā televīzijas lieta ļoti interesēja, un viņš pats atnāca pie mums. Puisi arī aizsūtījām gatavot reportāžu no Cēsu Alus svētkiem. Toreiz šie svētki bija dikti nopietni rīkoti.
Par Valmieru mēs parādījām Vācijas delegācijas viesošanos. Toreiz tieši sākās valmieriešu draudzēšanās ar Giterslo. Vācišiem bija pamatīgs izbrīns, ka tik nelielā pilsētā kā Valmiera ir valsts teātris. Toreiz mūsu izveidotā studijā ziņu sižetus pieteica valmieriete Sandra Zviedre, kura tagad mūs un citus piesaka Latvijas Televīzijas dienas ziņās.
– Kur pirms 24 gadiem Valmierā bija televīzijas studija?
– Smieklīgi tas izklausās, bet pašas studijas vēl nebija, mēs improvizētu studiju izveidojām ātrās palīdzības garāžās.
– Kas stāvēja pie jaunradītās televīzijas šūpuļa?
– Valmieras rajona izpildkomitejas vadītājs Andris Bērziņš, tas pats, kas valmieriešus vēlāk pārstāvēja Saeimā un kļuva arī par Valsts prezidentu. Pēc tam, kad vienu brīdi pārtapām no Vidzemes Televīzijas par Valmieras Televīziju, par medija pastāvēšanu, vēl nebūdams deputāts ne pilsētas domē, ne Saeimā, parūpējās Māris Kučinskis. Redz, kādi Latvijā lieli vīri televīzijas šūpulīti Valmierā šūpojuši.
– Vidzemes Televīzijas tapšanu ar budžeta naudām atbalstīja vairāku Vidzemes rajonu padomes. Kāpēc kādu laiku tomēr saucāties par Valmieras Televīziju?
– Ekonomiskās krīzes un citu krīžu dēļ. Naudas devēju skaits samazinājās, sacīja, ka neesot naudas televīzijas finansēšanai. Taisnība, televīzija ir visai dārgs prieks. Taču mēs, valmierieši, esam patrioti, tāpēc kādu laiku strādājām bez algām, gatavojot raidījumus par Valmieru. Pēc tam televīzija pārorientējās uz komerciāliem pamatiem. Kopā sanāca Valmieras uzņēmēji un nolēma apvienot finanses, lai televīzija būtu. Valmierā jau darbojās uzņēmums SIA “Vidzemes TV”, tāpēc juridiski to vairs atpakaļ nevarēja paņemt, bet mums atļāva izmantot programmas nosaukumu “Vidzemes TV”.
– Laiki ir tādi, ka valmierieši dzīvo ne tikai pašā Valmierā. Vai viņi no jums var uzzināt jaunāko par savu pusi?
– Tagad jau modīgi raidījumus skatīties internetā, un tad ir vienalga, kur tu pasaulē atrodies. Daudzi tā arī dara. To spriežu pēc savas pieredzes. Emigrējušie valmierieši arī skatās. Par to liecina saņemtās vēstules. Man bija arī zvans no Amerikas. Kara laikā aizbraukusī valmieriete, kuras mājvieta ir tuksneša vidū, pēc raidījuma par zirgkopi, kura Vidzemē grib izveidot slimu un vecu zirgu pansiju, zvanīja, lai pateiktu, ka viņa šādas pansijas izveidošanu grib atbalstīt finansiāli. Zirgi esot viņas vājība.
Man, protams, bija šoks, uzzinot, kur pasaulē skatās Vidzemes Televīziju. Vecā tante pastāstīja, ka ar datora un interneta starpniecību skatās un uzzina par savu dzimto pusi – Valmieru. Vēl man atrakstīja latvieši, kuri ir Rietumeiropā – Anglijā. Viņi labprāt skatās portretu raidījumu “Vidzemnieki”. Redz, kāda priekšrocība ir internets. Televīzijas raidījuma uztveršanai vairs nav jādomā par viļņiem.
– Kādi cilvēki tiek portretēti “Vidzemniekos”?
– Darītāji. Tādi kas dara vairāk nekā citi. Samērā nesen trīs stāsti pēc kārtas nejauši iznāca par sievietēm Gulbenes pusē, kas laukos saimnieko vienas pašas. Nav smuki popularizēt to, ka viena pati sieviete var apkopt 190 liellopus un cik tur tos hektārus, brauc ar traktoru, lai darbus padarītu. Taču ko darīt, ja laukos trūkst vīriešu, kuri gribētu strādāt. Tad nu iznāk, ka sievietes laukus uztur.
Man pašai ļoti patika veidot raidījumu “Vidzemnieki” par daiļamata meistari Cēsīs Dagniju Kupči. Viņa darinājusi daudz tautastērpu. Lai tos varētu parādīt, Dagnija bija saorganizējusi modeļus, un vecpilsētā varējām veikt ekspresvideo sesiju. Par katru tērpu viņai bija savs stāsts.
– Valmieras Televīzija tiek trakāko notikumu degpunktā?
– Diezgan bieži, jo pilsētā viss kaut kas traks notiek. Pats trakākais – tas gan bija pirms gadiem – cita Valmieras mēra vadībā -, ka nemaksātājiem par apkuri dzīvokļos gāja un izzāģēja radiatorus. Mēs vēl filmējām, kā dzirksteles dzīvokļos iet pāri paklājiem, kad zāģē radiatorus. Zāģētāji nepamanīja, ka viņiem ceļā patrāpījās māmiņas ar maziem bērniem un pensionāri, vārdu sakot, maznodrošinātie. Pēc mūsu pārraidītā sižeta Valmierā izcēlās liels skandāls, un pašvaldība bija spiesta radiatorus dzīvokļos atlikt atpakaļ.
– Vai televīzijā Valmierā ir ceturtā vara?
– Tā bija mūsu televīzijas sākuma gados. Tagad pat lielajās televīzijās parādīto atbildīgie izpildītāji neņem galvā. Ja jūs zinātu, cik reižu esam rādījuši ceļu slikto stāvokli!
Komentāri