Kā Rozenbergu Cēsu Pils parkā cepināja

“Politiķu cepiens” jau trešoreiz Cēsu Pils parkā festivāla “Lampa” noslēgumā piesaistīja lielu jo lielu interesi. Cepšanā komiķi izklāsta savus novērojumus, secinājumus un iespaidus par politiķu publisko un politisko darbību.

“Politiķu cepienā” galve­nie principi ir – asprātība, ne nekaunība, gudri joki, ne tukša muļķība un cieņa, bet ne godbijība. Apvai­noties nedrīkst.

Latvijā pazīstamie komiķi Edgars Bāliņš un Rūdolfs Kug­rēns, kā arī publiciste Anete Konste un režisore Marta Martin­sone analizēja bijušās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieces, tagad Rīgas domes deputātes Jutas Strīķes, Eiropas Parlamenta deputāta Arta Pab­rika, Cēsu novada domes priekšsēdētāja Jāņa Rozenberga un Saeimas deputāta Igora Pime­nova politisko un publisko darbību. “Cepienu” vadīja radio un TV personība Gustavs Terzens.

Pirms “Politiķu cepiena” Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jā­nis Rozenbergs teicis: ” Kad likās, ka beidzies galvenais cepināšanas posms – pašvaldību vēlēšanas – nāca ziņa, ka mani “cepinās” “Lampā”. Būs interesanti pavērot – kur “dedzinās” vairāk! Vienmēr var atrast, par ko sevi ”pacepināt”, piemēram, kā uzrunāt tos piecus cēsniekus, kuri par mani nenobalsoja aizvadītajās paš­valdību vēlēšanās.”

Komiķi bija savākuši informāciju par Jāni Rozenbergu un Cēsīm, un stāstāmā netrūka. Un teiktajā izskanēja gana daudz asprātību. Protams, ka visu cepienā teikto var uztvert nopietni, var pasmaidīt un nemeklēt nopietnību. “Simpātisks trīs bērnu tēvs, vi­siem draugs un sabiedrotais. Tik garlaicīgs, ka viņu vislabāk raksturo koncertzāles “Cēsis” nosaukums. Citas pilsētas vismaz centās. Mērs skaidro: “Nosauku­mā iekļautais Vidzemes vārds liecina par iestādes reģionālo statusu, vārds koncertzāle apzīmē tās multifunkcionalitāti, bet “Cēsis” – atrašanās vietu un piederību vietējai Cēsu videi.”

Pilsēta tiešām attīstās – publiskā tualete pārtapusi par kafejnīcu, morgs par atskurbtuvi. Arī mazs solis uz priekšu. Ja kāds uzņēmums bankrotē, vietā ir lombards vai humpalas,” stāstīja Anete Kons­te un turpināja: “Ja gribi uzzināt, kā pilsētā dzīvo, parunā ar taksistu, jo viņš zina, kā ir patiesībā. Kā tad ir Cēsīs? Cilvēki kaut ko runā, dara, pilsētas tēvi un mātes pilsētu atdevuši kultūrai, nekādas ražošanas, vai te netop kas līdzīgs Kaņepes kultūras centram, kur atbraukt Rīgas hipsteriem, kuriem te dzims bērni un turpinās dzīvot šajā utopiskajā vidē? Arī mērs teicis, ka pilsētā viss kārtībā, arī ar drošību. Nesen paliku viesnīcā “Mala” un dzirdēju, kā viens džeks naktī prasīja otram: “Tu Raiču zini?” “Kuru?” “To, kas ar cirvi staigā.” Iedomā­jie­ties, pilsētā cilvēkus pazīst pēc aukstajiem ieročiem, un tā ir drošība. Vēl trakāk, ka mērs atzinis, ka viņam tualetē stāv grāmata “Mafijas menedžeris”.

Jāni, jūs esat visiem draugs un sabiedrotais, veidojat Cēsis kā bu­taforiju, tādu kā PR kampaņu līdzīgi kā Cēsu alus darītava, kas ir senākā, bet kuras populārākais produkts ir “Cēsu Džons”.”

Edgars Bāliņš: “Vairākiem prasīju, visi kā viens: “Viņš ir foršs mērs, visiem čoms, visu var sarunāt, uz ielas sveicina.” Jānis sevī iemieso vidējo cēsnieku – piedalās visos pasākumos, spēlē florbolu. Un gaidu, ka tāpat kā vidējais cēsnieks pārvāksies uz Rīgu, Valmieru vai ārzemēm.

Izlasīju internetā, Jāņa Rozen­ber­ga parādsaistības pērn sasniegušas 110 tūkstošus un vēl nedaudz eiro, kas ir par 1320 eiro vairāk nekā gadu iepriekš. Kā to var dabūt gatavu? Vai problēmas ar ātrajiem kredītiem? Saprotu, tev laba sirds, tikai visiem, sev neko. Padomā par sevi arī! Vēl minēts, ka tev ir mašīna “Voks­wa­gen Passat”, varbūt tā daudz ēd. Ja visiem esi čoms, parunājies ar katru, pēc kāda dzēriena viņi saka: “Klausies, aizdod!” Anete vēl piebilda: “Prieks, ka mēram investīciju jomā vērojama augšupeja. 2015.gadā no noguldījumiem procentos bija nopelnījis 3.77 eiro, bet pērn jau 13.18 eiro. Lielie parādi tiks dzēsti, tas skaidrs!”

Egars Bāliņš: “Sen nebiju bijis Cēsīs, te remontē ielas. Jāni, vai tu kaut ko no politikas saproti? Ielas jālabo pirms, nevis pēc vēlēšanām. Cēsīm ir sāncensība ar Val­mieru, tur arī mērs Jānis un viņam lielāka alga, varbūt tāpēc Cē­sīs viss ir otrādi. Viņam liela al­ga, Rozenbergam parādi, Val­mie­­­rā ielas remontē pirms vēlēšanām, Cēsīs – pēc. Valmierā uzceļ hokeja halli, Cēsīs arī taisīs, pēc desmit gadiem izdomā – vairs tomēr ne. Valmierā ir jauna teātra ēka, “Valleta”, sajūtu taka, Cēsīs viss vecs – sabrukusi pils un pil­na vecpilsēta ar mājām, kas turas uz diviem dēļiem un goda vārda.

Daudzi jautā, cik Cēsīs ir iedzīvotāju. Jānis zina, viņš teica: “Gri­­­bētos uzzināt, kā uzrunāt tos piecus cēsniekus, kuri par mani nenobalsoja.” Par Jāni nobalsoja 68 procenti cēsnieku, nenobalsoja 32 procenti. Sanāk, ka Cēsīs ir 15 iedzīvotāji, gandrīz viss “Lek­rings” te dzīvo. Kā uzrunāt tos pie­cus, nezinu, ko ieteikt, bet ģi­m­e­ne ir ģimene, tomēr jāsveicina.”

Marta Elīna Martinsone atzina, ka internetā par Jāni Rozenbergu informācijas maz, nācies skatīties bildes, tajās viņš izskatās kā no vācu kataloga “Otto”. “Apvaicā­jos cēsniekiem, viņi saka – Jānis patīk visiem, vai nu bērnības čoms, vai māsas bijušais vai tēva kolēģis. Vienīgie, kam Jānis nepatīk, ir interneta komentētāji, bet tiem jau nekas nepatīk. Izsmeļo­šais raidījums “Ar dziesmu par dzīvi” labi parādīja Cēsu mēru. Tas bija tikpat garlaicīgs kā Ro­zen­berga twitter konts. To varētu pārdēvēt – Cēsīs viss ir superīgi un smaidoša sejiņa. Lūk, kā raidījumā. “Jāni, kā tev izdodas būt tik lieliskam?”

“Tas nav viegli, bet Cēsīs visur var aiziet ar kājām, tas ietaupa laiku, un vēl bērni.”

Bet kā to visu var apvienot?

“Tas nav viegli, bet Cēsīs visur var aiziet ar kājām, tas ietaupa laiku, un vēl bērni.”

Jāni, kā tev izveidojusies tik veiksmīga politiskā karjera?

“Tas nav bijis viegli, bet Cēsīs visur var aiziet ar kājām, tas ietaupa laiku.”

Vienīgais interesantais raidījumā bija, kad Jānis nevarēja atcerēties, cik viņam gadu.

Rūdolfs Kugrēns: “Jānis ir Cēs­u mērs un arī 98. populārākais cēsnieks aiz Žagara, Mika Dukura, Rai­ča ar cirvi, “Lekringa” ko­man­das, “Fonokluba” bārmeņiem, cilvēkiem, kuri Žagarkalnā maziem bērniem padod pacēlāju… Jānis dara visu, lai nestu Cē­su vārdu pasaulē. Tagad to visvairāk dara Vecpiebalgas novada domes deputāts Edžus Ķauķulis, kurš pārtulko dziesmas latviešu valodā. Tā tāda Cēsu vizītkarte.

Cēsīs ir vēl viens kultūras nams, un tas ir “Vienotības” kantoris. Liekas, ka tai vajadzētu būt iestādei, kas saistīta ar politiku. Lūk, tās plāns – zīdīšanas kursi jaunajām māmiņām, amatieru fotoizstāde un vēl citi. Vai vērts aizņemt telpu, var taču “Vienotības” kantori pārcelt uz “Fonoklubu”!

Jānis ir tieši tik garlaicīgs cilvēks, ka problēmas ar bērniem nav. Ja citiem vecākiem ir problēmas, ko uzlikt, lai bērni aizmigtu, Jānim atliek iet runāties. “Lab­dien, bērni! Vai jūs zinājāt, ka jūsu tētis ir SIA “Cēsu olimpiskais centrs”, SIA “Cēsu klīnika” kapitāla daļu turētājs…” Un viņi aizmieg. Viņš domē sāka no apakšas, izkalpojās līdz mēram. Lai­kam bijis arī “CATA” šoferis, ja jau ir padomes loceklis.

Kad teicu, ka jācepina Rozen­bergs. Ā, tas smukais mērs Cēsīs. Šķiet, viņam ir privāts čats ar Mārtiņu Bondaru. Viņi sarakstās: “Mārtiņ, tev arī tā, ka smukā izskata dēļ dažkārt neuztver nopietni?” “Ak Dievs, jā.”

Pēc komiķu izrunāšanās, kuras laikā Cēsu Pils parka estrādi vairākkārt pāršalca ovācijas un ap­lau­si, ar skaidrošanās runu uzstā­jās Jānis Rozenbergs: “Rū­dolfs, atklājot “Lampu”, teica: “Ro­zen­berg, tu man sapņos rādies!” Domāju – tā tev vajag. Šo­nakt man Edgars un Rūdolfs sapņos rādījās, sešos pamodināja. Nāk prātā 2013.gada pašvaldību vēlēšanas, kad bija debates Jūr­malā un uzdeva jautājumu kungam gados Ilmāram: “Kāpēc jūs svarīgu balsojumu brīžos izejat no sēdes?” Viņš atbildēja: “Man vajag uz tualeti.” Man arī tagad vajag. (Replika: “Cēsīs visur var aiziet kājām.”)”

Jānis Rozenbergs aicināja pacelt rokas, lai uzzinātu, cik ir cēsnieku, cik to, kuri gribētu par tādiem kļūt, un pārējie. “Problēma, ko da­rīt ar pēdējiem, laist mājās vai parunāties par pagātni, tagadni un nākotni. Jādod jums iespēja kļūt par cēsniekiem. Bāliņš jau ar vienu kāju ir cēsnieks, spēlē florbolu, divarpus sezonās divi vārti.

Esmu garlaicīgs, jāpiekrīt. Kā ma­mma bērnudārzā matus sa­ķem­mēja, tā nekas nav mainījies. Sieva ar frizieri vairākas reizes mēģināja mainīt, bet kā es no krēsla ārā, tā uzreiz pa vecam. Bet “Lampa” taču ir Cēsīs, un te taču nav garlaicīgi. Ja tā būtu, te būtu kāds alus festivāliņš vai moto tusiņš.

Par koncertzāli. Tā kā Eiropā ir stratēģija veidot daudzfunkcionālus centrus, tad… (aplausi). Un koncertzāle ir daudzfunkcionāla. Esam atraduši nelielu namiņu pie slimnīcas, kur būs morgs, nakts pa­tversme un atskurbtuve. Kad klientu atvedīs, tad sašķiros. Tur būs augsta efektivitāte – viens dežurants. Patversmē būs 15 vietas (replika – visiem cēsniekiem).”

Cēsnieki, protams, aplaudēja sava novada vadītājam, pievienojās arī citi. Izskanēja atzinīgi vārdi gan komiķiem, gan cepinātajam. Kamēr gatavojās pārējie politiķi, divas cēsnieces strīdējās: “Nemaz nav Jānis tāds sausiņš. Gudrs cilvēks jau nemaz nemāk vienkārši runāt.” Otra iebilda: “Sirsnīgs cilvēks, visur staigā ar kliņģeriem. Kā kāds pasākums, tā dāvina kliņ­ģeri.” Abas atzina, ka no Arta Pabrika cepināšanas maz sapratušas, jo tā jau lielā politika, kurā viņām maza saprašana.

Tiesa, sava deva tika arī pārējiem “Politiķu cepiena” dalībniekiem. Arti Pabriku pavilka uz zoba par krāsainajām kurpju šņorēm un cepuri, par to, ka viņš aizvien nav ticis pie lielā amata, kaut savulaik dibināja Tautas partiju un tagad pārstāv, iespējams, nepopulārāko partiju “Vienotība”. Kad Artis Pabriks bija ārlietu ministrs, katrai ES valstij vajadzēja sagatavot un parādīt kādu tās simbolu. Latvijai tas varēja būt, piemēram, Brīvības piemineklis. Ar­tis aizmirsa atbildēt uz e-pastu, Bri­selei apnika gaidīt, un kā Lat­vijas simbols parādījās bruņurupucis ar padomju armijas ķiveri. Katrai valstij bija iespēja vienā bildē parādīt, cik tā skaista. Lat­vija piedalījās ar fotogrāfiju no sērijas “Nabadzība Latgalē”. Bri­se­lē ir muzejs, kur apsēdies dīvānā un skaties, ko tās ievērojami cilvēki stāsta par savu valsti. Lat­viju pārstāv biatlonists Jēkabs Nā­kums, kurš stāsta, ka pēc biatlonista karjeras beigām nevienam nebija vajadzīgs, aizbrauca uz Īri­ju un strādāja stroikā. Tika pieminēti arī citi gadījumi no viņa politiskās karjeras, nepadarītajiem dar­biem un piedzīvojumiem.

Par Jutu Strīķi komiķi atzina, ka bijis grūti atrast materiālus par godīgāko, sirdsšķīstāko, nesamaitāko, melot nemākošāko, vistīrāko politiķi Latvijā.

Viņas hobijs – tikt atlaistai un būt pieņemtai atpakaļ darbā. Ja politika būtu sports, tad Juta šogad ir gada debitante, viņa tika Rī­gas domē ar tādu kampaņu, ka, šķiet, tās veidotājs tika meklēts ar darba sludinājumu, kurā ieraks­tīts, ka iepriekšēja pieredze nav va­jadzīga. Stāstot par bijušo KNAB darbinieci, skatītāji vairākkārt tika aicināti pūlī saukt – godīga. Tas izskanēja, ja godīgi – tā stipri jocīgi.

Igors Pimenovs komiķiem bija sagādājis vislielākās galvassāpes – tik maz publiski pieejamas in­for­mācijas, ka nācās apspēlēt politiķa patiku uz automašīnām “Honda”.

Paspēlēties ar vārdiem, gūzmā noķert faktus, tos apaudzēt ar fantāziju un, lūk, rezultāts – cepiens po­litiķiem. “Mums jāpārbauda vi­si avoti, fakti jāņem tikai no uzticamiem medijiem, bet politiķiem neviens to neprasa,” ironizēja komiķi. “Jūs sakāt – tikai dro­s­mīgi politiķi piedalās. Jūs esat drosmīgi, ne mēs. Politiķi ir sabiedrības interaktīvais spogulis Kad jūs smejaties par mums…,” sa­cīja Artis Pabriks, piebilstot, ka vienmēr tas, kas vienam šķitīs smieklīgs, otram ne. Kad man kaut kas šķiet smieklīgs, citam ne. Tā būs vienmēr. Vieni smējās, vēderus turēdami, tiklīdz izskanēja kāds krievu lamu vārds, otri pavīpsnāja. Mums katram ir atšķirīga gan humora izjūta, gan sapratne par to, kādus vārdus lietot, uzrunājot tūkstošus.

Nu ko – nākamvasar atkal kādu politiķi cepinās!