Ziņa, ka zagļi ielauzušies Sērmūkšu veikalā, ātri apskrēja vietējos. “No rīta atnācu uz darbu, veikala ārdurvis bija pusvirus, nākamajām izsists stikls,” stāsta pārdevēja Lilita Antāne. Viņa Cēsu patērētāju biedrības veikalā strādā jau 11 gadus, un šī diemžēl nav pirmā reize, kad garnadži paviesojušies nomaļajā tirgotavā. Par to, kas šoreiz paņemts, būs skaidri zināms pēc inventarizācijas, bet alkohols un cigaretes promejot noteikti bijis nelūgto ciemiņu somās.
“Pieļauju, ka tie, kuri to pastrādāja, nav sērmūkšēni, jo mums vairs ciemā nav tādu jauniešu, bet kurš var zināt,” spriež Rudīte Kazerovska. Saprotams, ka precīzu atbildi dos policija.
Pēc notikušā Sērmūkšu iedzīvotājiem galvenais sarunu temats – kaut tikai patērētāju biedrība veikalu neslēgtu. Uztraukumam, protams, ir pamats – pircēju maz, apgrozījums neliels, bet uzņēmējs taču strādā, lai pelnītu, nevis cīnītos ar zaudējumiem.
Iedzīvotāji atminas, ka pirms gadiem Sērmūkšos bijuši pat trīs veikali, pie viena iekārtota arī kafejnīca. Tajā gan iegriezties paguvis retais, jo ātri vien slēgta. “Daudzi, kuri dzīvo uz vietas, tie lielākoties ir veci cilvēki, atnāk pēc maizītes, desas – tie arī ir pirktākie produkti. Saskrēja skolasbērni, viņi pirka kādu kārumu, bet nāca katru dienu. Skolas darbinieki regulāri iepērkas veikalā. Viņi visu laiku bijis balsts. Bet skolas vairs nebūs. Protams, piestāj jau arī garāmbraucēji, lai nopirktu cigaretes vai kaut ko padzerties. Par sortimentu neviens nav īpaši iebildis,” saka pārdevēja un piebilst, ka, protams, arī Sērmūkšos lieto alkoholu. “Skaidrs, ka veciem cilvēkiem nav transporta, ar ko aizbraukt uz Skujeni vai Taureni. Izskanēja ierosinājums, ka veikals varētu strādāt no rīta un vakaros, nevis kā tagad – līdz trijiem pēcpusdienā. Tas izklausās diezgan muļķīgi – slēgt veikalu vaļā, tad ciet,” domās dalās pārdevēja Lilita Antāne un uzsver, ka veikala balsts bijis skola, jo katru dienu te iepirkās skolotāji, arī skolēni, kaut pa sīkumam, tomēr centus atstāja.
“Tuvākais veikals ir Skujenē, līdz tam četri kilometri. Tos, kuri dzīvo tālāk no centra, apkalpo autoveikals. Vasarā Sērmūkšos cilvēku ir vairāk, ierodas vasarnieki, viņi te pēc maizītes iebrauc, priecājas, ka tik mazs veikals, ka nav jāmaldās lielveikalā un jāmeklē sērkociņi. Cilvēku ir aizvien mazāk, bet vienam veikalam jābūt. Neesmu biznesmenis, bet Sērmūkši nemaz nav tik maza vieta,” domās dalās Roberts Nagainis un pastāsta, ka Sērmūkšos Līvānu mājas vien ir 17. Viņš arī atgādina, ka tad, kad skolas ēkā būs pansija, gan iemītniekiem, gan darbiniekiem arī vajadzēs veikalu. Pagasta iedzīvotāji atminas, ka savulaik kāda uzņēmēja gribējusi patērētāju biedrībai piederošo ēku pirkt un iekārtot veikalu, bet toreiz viņai nepārdeva. Viņa strādā tieši mazos lauku veikalos un veiksmīgi.
“Labi, ka uzreiz neizdomāja slēgt veikalu,” uzsver Rudīte Kazerovska, bet Ausma Zuzāne piebilst, ka varbūt veikalā varēja būt vairāk saimniecības preču, kāda nagla, piemēram, plēve, spainis. “Pārtika te vienmēr ir svaiga, pārdevēja daudz neņem, lai visu pagūtu izpirkt. Ja kaut ko īpašu gribas, piemēram, padzirdēts par kādu jaunu maizes šķirni, ja vien iespējams, pārdevēja pasūta. Saprotams, ka nav jēgas daudz pasūtīt, jo pircēju nav,” viedokli pauž Rudīte un atzīst – kaut maizīte par kādu centu dārgāka nekā kādā lielveikalā, ja kaut kur jābrauc, iznāks dārgāka.
Nu jau bijušās Sērmūkšu pamatskolas skolotāji piekrīt, ka rudenī, kad skola vairs nestrādās un pansionāts vēl tikai taps, pa dienu Sērmūkšos cilvēku būs vēl mazāk. “No kā veikals dzīvos?” jautā Ilze Cīrule un paskaidro, ka ciema ļaudis reizi nedēļā brauc iepirkties uz lielākiem veikaliem, tā bijis visu laiku.
Cēsu Patērētāju biedrības valdes priekšsēdētājs Aivars Avens atklāj, ka veikals Sērmūkšos biedrībai peļņu nenes, apgrozījums ir mazs. Ēka pieder biedrībai, jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis. “Esam apsvēruši un arī pārdevējai izteicām piedāvājumu, ka varbūt viņa varētu īrēt un strādāt patstāvīgi,” pastāsta Aivars Avens un piebilst, ka garnadži veikalam nav nodarījuši lielu skādi, salauzta atslēga, saplēsti stikli. Bojājumi jau salaboti. Bet par veikala nākotni vismaz tuvākajos mēnešos nekāds lēmums nav paredzēts.
Pārdevēja Lilita Antāne “Druvai” atzīst, ka apsvērusi – varbūt īrēt veikalu, bet ģimenē parēķinājuši, ka daudz jāiegulda, lai veikals atbilstu mūsdienu prasībām. Lilitai svarīgi, lai darbs būtu pie mājas. Tas būtiskākais, kāpēc turas Sērmūkšos. Meita gan aicina uz Angliju, bijuši darba piedāvājumi citur, bet izbraukāt nevar, tad jāīrē. Otra meita un dēls strādā un mācās. “Ja viņi gribētu nāk uz Sērmūkšiem, ko te darīt? Kur dzīvot būtu, bet darba nav,” domās dalās Lilita un pauž gandarījumu, ka pēc notikušā kaimiņi uzmundrina, dzīvo līdzi. Iepriekšējās reizēs garnadžus tā arī neatrada.
Komentāri