Atdzimšana! “Pārplānošana un piemērošana jaunām vajadzībām ir šīs mājas izdzīvošanas atslēga,” uzskata arhitekts Pēteris Blūms. FOTO: Alvis Rozenbergs
Augusta beigās plašākai sabiedrībai durvis vēra Mācītāja māja topošajā Cēsu Konrāda kvartālā. Atvērto durvju dienā tur piedalījās arī atjaunošanas procesā piesaistītais arhitekts un veco māju pārzinātājs Pēteris Blūms. Viņš sarunā sevi sauc par veco māju dakteri un “Druvai” pastāsta vairāk par šīs un citu vecu ēku ārstēšanas procesu.
Ar dizaina viesnīcas “Mācītāja māja” atvēršanu “Draugiem Group” uzņēmums “Mājas Cēsīs” ir pabeidzis pirmās kārtas atjaunošanas darbus topošajā Konrāda kvartālā. Visa kvartāla pabeigšana plānota nākamgad, radot jaunu kultūras un mākslas telpu pašā vecpilsētas sirdī.
“2021. gadā Mācītāja mājai veica arhitektoniski māksliniecisko izpēti, strādāja SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa”. Galvenais fakts bija tas, ka ēka, iespējams, sastāv no trim daļām. Bija doma, ka vecāko ēku 18. gadsimta beigās zīmējis Johans Kristofs Broce, tomēr, kad māju sāka kārtīgi pētīt, izrādījies, ka Broces gala nav, bet ir viens gabals, kam pielikts jaunākais gals klāt. Fasādē vēl to pāreju var redzēt. Laika gaitā parādījušies arī abi mezonīni,” arhitekts Pēteris Blūms atceras Mācītāja mājas atjaunošanas darbu procesa pirmsākumus.
Pakāpjoties vēl senākā mājas vēsturē, viņš stāsta: “Jau 17.gadsimta trīsdesmitajos četrdesmitajos gados šeit ir minēta latviešu bērnu skola. 17.gadsimta pēdējā ceturksnī bijusi ēka, par kuru ir rakstīts, ka šī ir no jauna uzbūvētā nevācu bērnu skola. Tad, iespējams, vēl kaut kas ir bijis pa vidu, bet skaidrs, ka apakšā ir arī kapsēta. Tas viduslaiku apdzīvotības slānis atsedzas blakus, mājai otrā galā. Augstāk bija apbedījumi, bet zemāk atklājās viduslaiku apbūve, sākot no14.gadsimta.”
Jautāts, vai tādi senatnes atradumi objektā pārāk netraucē darbus, vai tie netiek ilgstoši apturēti, Pēteris Blūms atbild: “Jā un nē! Jo tas, ka te ir plānos iezīmēta kapsēta, visiem ir zināms. Visa šī teritorija ir arheoloģijas valsts nozīmes piemineklis un arī valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Tas jau bija zināms un dokumentos rakstīts. Tāpēc, uzsākot darbus, nebija nekāda pārsteiguma, ka tā arī bija. Tikai neviens nedomāja, ka arheoloģiskā izpēte būs tik ilga, notika aptuveni pusgadu vai pat mazliet ilgāk. Diemžēl to nekad nevar iepriekš paredzēt, un izpētes ilgums ir atkarīgs no tā apjoma, kas tur tiek atrasts. Ātri to nevar izdarīt, un arheologi patiesībā strādāja drausmīgos apstākļos – bija ziema, sniga un lija.”
Runājot par izpētes procesiem kopumā, arhitekts pastāsta, ka ne tikai atklātais kultūrslānis, arī telplaiks, kas izveidojies gadu gaitā, ir nozīmīgs. Kā piemēru viņš paskaidro: “Esošā Mācītāja māja turpina tās ēkas, kas ir apakšā, jo kaut kādā mērā to kontūras, līnijas, pakši un stūri ietekmē turpmāko.”
Pēteris Blūms uzsver, cik nozīmīga ir komandā iesaistīto speciālistu interese par darāmo, un ļoti atzinīgi novērtē to, ka “izdevās piesaistīt brīnišķīgu būvinženieri Ilmāru Andrējevu-Empeli”. Arhitekts paskaidro, ka šis būvinženieris jau sen strādā ar vecām mājām. “Tas ir ārkārtīgi svarīgi – cilvēki, kuri zina, ko viņi dara un saprot vecās mājas,” akcentē P.Blūms.
“Mēs izstrādājām projektu, kurā bijām ļoti rūpīgi mēģinājuši saprast, kur, kas un cik daudz ir palicis pāri. Ko no tā visa varētu saglabāt un no kā varam atteikties, domājot ne tikai par plānojuma struktūru, bet arī par logiem, durvīm, par guļbūves elementiem, tāpat par grīdām, par visu ko. Kopīgi strādājot, izveidojām šo plānojuma struktūru, kur galvenās nesošās sienas faktiski ir saglabātas. No tās vairākkārt pārveidotās skolas ēkas, kurā pēc tam, padomju laikos, bija dzīvokļi, kur vienā bija dzīvojis mācītājs, atstājot milzīgu papīru kaudzi, ēka tika pārplānota. Ir jāsaprot, ka laiki ir mainījušies – te vairs nevar būt skola, tāpat kā nevar būt māja mācītājam. Tā pārplānošana un piemērošana jaunām vajadzībām ir šīs mājas izdzīvošanas atslēga,” svarīgāko notikumu secību atklāj arhitekts, piebilstot: “Mēs saglabājām visus guļbūves elementus, kur tādi bija. Mums ir oriģinālās sienas, kas nav izjauktas. Zem siltumizolācijas materiāliem guļbūve visur ir, bet to nevar visās vietās parādīt. Visas ārsienas ir guļbūve. Protezēta un salāpīta, bet ir…”
Arhitekts atklāj, cik sarežģīta vietumis bijusi tikšana pie sākotnējā ēkas veidola, jo gadu gaitā daudz kas bijis pārklāts ar biezām eļļas krāsu kārtām, ko vajadzēja saudzīgi dabūt nost un attīrīt. Viņš arī lepojas, ka te izmantotie vecie materiāli daudzkārt izgājuši cauri amatnieku rokām un atgriezušies atpakaļ, tādā veidā parādot cilvēkiem, ka tas ir iespējams.
“Mēs pētām, kā būtu labāk, liekam to visu kopā, un māja faktiski piedalās procesā ar saviem dotumiem,” stāstot par darbu procesu un par ēku runājot kā par dzīvu būtni, atzīst Pēteris Blūms. Viņš uzsver, ka patiešām tā esot un ir jāieklausās katras vecās mājas būtībā. “Es sevi nepārprotami saucu par vecu māju dakteri. Tas ir ēkas atveseļošanas un rehabilitācijas process,” piesaucot līdzību ar nesen lasītu rakstu par ukraiņu žurnālisti, kura pēc ievainojuma atzinusi, ka slimnīcā pa gabaliņam salikta atpakaļ kopā. “Ar māju ir tas pats, jo tai ir dvēsele,” saka P. Blūms.
“Vēl viena lieta ir vērtīguma izmaiņas, jo pirms darbu sākuma tā bija vienkārši veca māja, kas nav arhitektūras piemineklis. Bijusi piemineklis vietējā nozīmē, bet deviņdesmitajos gados no sarakstiem bija pazudusi. Tās snaudošais statuss mums ļāva izvēlēties, kādā veidā mēs to cieņu, ko pret ēku jūtam, to realizējam,” uzsver speciālists, atgādinot, ka jau pirms sākt strādāt pie nama, jautājis darbu vadītājam Andim, vai viņš psiholoģiski un ekonomiski būs gatavs pret to izturēties kā pret arhitektūras pieminekli, lai gan pēc būtības tas tāds neskaitās.
