”Tie ir mūsu Dziesmusvētki,” saka Ligita Embrekte, pārlaižot acis tikko iekārtotajai izstādei. Tai dots zīmīgs nosaukums ”Māte un meita”. Mātes Līgas Mizes audumi un meitas Ligitas Embrektes fotogrāfijas. Tās vieno prasme saredzēt to, kas mums apkārt – krāsas dabā, mirkļus, kas pazib mūžībā.
Līga Mize ir pazīstama audēja. Viņas audumi izpelnījušies apbrīnu ar precizitāti, krāsu salikumiem, radošā meklējumiem. Izstādē redzamas smalkas lupatu deķu variācijas aizkaros un gultas segās.
”80.gadu beigās, kad dziju nevarēja nopirkt, bet tāpēc jau aušanu nemetīšu pie malas, man rokās no kādas fabrikas nonāca eģes (audumu malas). Vakaros tās sagriezu vēl sīkākas, tad krāsoju un audu, ” stāsta audēja un piebilst, ka skices nekad nav zīmējusi. Piesēdusies pie stellēm un audusi, dažādu krāsu lupatu strēmeles pašas atradušas īsto vietu, lai veidotu salikumu, kurā atspoguļojas dabas toņi.
Bija laiks, kad Līga Mize auda apmetņus. Vēsajās vasarās tie allaž bijuši cieņā. Savulaik austi arī lielie lakati. Radās aizvien lielākas iespējas iegādāties dažādas dzijas, vairs pašai nebija jākrāso. Meitas mudināta, mamma izmēģināja izmantot arī efektdzijas.
”Reiz ieraudzīju mazu šallīti, kas austa pusnīšu tehnikā. Izpētīju, mani šī tehnika ieinteresēja,” stāsta Līga Mize. Tad viņa ieraudzījusi meitas fotogrāfijas. ”Esmu amatiere. Man patīk jūra bangās, tās mainība, kā ūdenī spēlējas saule – tad ir jāfotografē. Palaižu dvēseli vaļā, prātu nolieku malā un iemūžinu mirkli. Kad jūra ir mierīga – tad ir filozofija, dzeja, bet ne fotogrāfija. Fotogrāfija ir kādā noteiktā mirklī apstādināts laiks, kas palīdz nonākt atpakaļ sajūtās un izjūtās,” saka Ligita. Sarkanas, zilas un saules pielijušas debesis spoguļojas jūras bangās. Mammai meitas fotogrāfijas radīja ierosmi. Viņa iesēdās stellēs, blakus nolika bildi un tajā redzamo noskaņu, krāsas iedzīvināja šallēs.
”Man patīk daba. Jūru labi nepazīstu, bet fotogrāfijas krāsas lika pamēģināt,” saka audēja un atklāj, ka šalles aust nav vienkārši, visam jābūt perfektam, jo tām gaisma spīd cauri. Līga Mize, lai šalles būtu vēl greznākas, galos iestrādā mazus dzintara gabaliņus. Tie saulē mirdz.
”Mammas šallēm ir liela piekrišana. Pieprasījums ir lielāks, nekā viņa var pieaust,” ar lepnumu saka Ligita, bet mamma piebilst, ka izstāde ir brīdis, kad nedaudz atskatīties uz mūžā paveikto.
Latvijā skan Dziesmusvētki. Gan Līga, gan Ligita savulaik dziedājušas korī. Cēsīs patlaban ciemojas Ligitas meita Sintija ar meitu Patrīciju. Sintija bijusi aktīva dejotāja. ”Tā droši vien ir sakritība, bet, visticamāk, ne, ka mūsu izstāde ir tieši Dziesmu svētku laikā,” saka Ligita un piebilst, ka bez radošā dulluma dzīve būtu vienmuļa.
Komentāri