Cēsīs, Pirtsupītes gravā pretim Pils parkam, 22.jūnijā no plkst.12.15 līdz 12.30 notiks 1919.gada Cēsu kauju rekonstrukcija, aģentūru LETA informēja organizators Renārs Sproģis.
Viņš atklāja, ka šāda ideja radusies, kad pats pirms aptuveni sešiem gadiem bijis Maskavā pie radiniekiem, kur redzējis dažādas 9.maija rekonstrukcijas.
“Līdzi bija arī mans dēls, kurš tad bija aptuveni 12 gadus vecs, ar kuru sākām runāt par dažādiem notikumiem. Cēsu kaujas rekonstrukcijas mērķauditorija lielākoties ir skolu jaunatne – skolēni un studenti līdz 25 gadu vecumam, kuri dzimuši brīvā Latvijā un kuriem, manuprāt, daudz par maz tiek stāstīts par to, kas ir bijis, kas ir patriotisms un citas svarīgas lietas,” teica organizators.
“Tie, kas karoja 1919.gadā, bija 12 līdz 14 gadus veci puikas. Mana lielākā pārliecība ir tāda – protams, ir labi, ka ir visādi uzvedumi un lekcijas par karu un 1919.gada notikumiem, bet, ja to redz 15 līdz 20 minūšu garā kaujas rekonstrukcijā, kurā puiši būs tērpušies gandrīz identiskos tā laika formas tērpos un it kā cīnās ar tā laika ieročiem un šauj ar salūtpatronām un Maksima ložmetēju, kāds bija tā laika bruņojumā, jaunieši uz to visu raugās ar pilnīgi savādākām acīm,” uzskata organizators.
Šāda rekonstrukcija notiek vienu reizi gadā – šis būs otrais gads, kad kas tāds notiek. Un tiek plānots, ka šādas rekonstrukcijas tiks uzvestas līdz Cēsu kauju simtgadei 2019.gadā.
“Mēs katru gadu mēģinām pasākumu uzlabot – ja pagājušajā gadā bija tikai rekonstrukcija, šogad sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) uz Cēsīm tiks vesta militārā tehnika – būs tanki un bruņumašīnas. Tiek plānots, ka nākamgad nāks vēl kas klāt,” atklāja Sproģis.
Kā atklāja pasākuma organizētājs, Cēsu novada dome pasākumam atvēlējusi 600 eiro.
Vēsturiskais fons, uz kura risinājās Cēsu kaujas, ir izteikti raibs. 1919.gada vidū vēl tikai topošā, līdz galam nesaformētā neatkarīgās Latvijas armija nebija uzskatāma par reālu spēku, jo tā savas pirmās patstāvīgās operācijas vēl tikai iecerēja.
Kā klāstīja Sproģis, tobrīd Pirmais pasaules karš oficiāli bija beidzies Rietumu frontē ar pamieru un Versaļas miera sarunām, tomēr agrākās cariskās Krievijas teritorijā bija citādi. Krievija bija iegrimusi Pilsoņu karā starp “sarkanajiem” un “baltajiem”, Ukrainā valdīja vēl briesmīgāks haoss nekā tagad, bet Latvijas likumīgās valdības un premjera Kārļa Ulmaņa kontrolētā teritorija bija sarukusi līdz vienam vienīgam kuģim “Saratova”, kurš stāvēja Liepājas ostā – un arī tikai tāpēc, ka tur to varēja pabalstīt britu flote savā miera uzturēšanas misijā.
Latviešu strēlnieku pulki lielākoties atradās dziļi Krievijā, padomju armija saimniekoja Latgalē, bet Kurzemi un Zemgali bija sagrābuši agrākie Vācijas imperiālie spēki Rīdigera fon der Golca vadībā. Viņš savus pulkus bija pārdēvējis par “Dzelzs divīziju” un tās leģitimizācijai izveidojis vietējo marionešu pseidovaldību ar tautas nodevēju Andrievu Niedru priekšgalā.
Visam šim juceklim pretī stājās vienīgā tobrīd kaujasspējīgā Latvijas karavīru formācija – Ziemeļlatvijas brigāde, kuru kā pēdējā rezerve pastiprināja Valmieras un Cēsu skolnieku rota. Tajā pieteicās nepilngadīgie, no kuriem daži bija pat jaunāki par 15 gadiem. Viņu apmācība nebija ilgusi ne pilnu diennakti, kad jau bija jādodas kaujā – vācu “Dzelzsdivīzija” nāca uzbrukumā, gribēdama pārņemt savā kontrolē arī Vidzemi, kaut gan iepriekš bija solījusies cīnīties pret komunistiem Latgalē.
1919.gada maija beigās “Dzelzsdivīzija” devās ieņemt Cēsis un Valmieru. Skolnieku rota, darbojoties kopā ar Ziemeļlatvijas brigādes vīriem un Igaunijas armijas vienībām, taktiski atkāpās uz Raunu, lai prettriecienā sakautu Dzelzsdivīzijas profesionālos karavīrus. 22.jūnijā pretuzbrukumā ienaidnieks tika padzīts, un tieši Jāņu dienā Cēsīs atkal ienāca Latvijas spēki. Guvuši spožu un negaidītu uzvaru Cēsu kaujās, strēlnieki un skolnieku rota neapstājās – divu nedēļu laikā viņi bija Rīgā, kurā tagad varēja ierasties kuģis “Saratova” ar visu Ministru kabinetu. Uzvara Cēsu kaujās bija pirmais neatkarīgās Latvijas militāro spēku panākums zem sarkanbaltsarkanā karoga, kas ievadīja vēlākās uzvaras pār Bermonta “zaļajiem cilvēciņiem”, kam sekoja Latgales atbrīvošana no krieviem.
Komentāri