“Savulaik domāju, lai nu ko, bet kazas manā kūtiņā nebūs,” smej saimniece. Abi ar Valentīnu izmēģinājuši turēt govis, cūkas, teļus, bijušas arī pīles un vistas, taču vistas regulāri nokož lapsa, savukārt lielie lopi kļuvuši vairāk par nastu nekā prieku. “Kazas kopt ir viegli, turklāt tās vienmēr ir tīras, baltas, un tas man patīk. Nav tā kā govīm, katru slaukšanu sāc ar tesmeņa mazgāšanu,” uzslavējot kazas, saka saimniece.
Kazkopība ir viena no senākajām lopkopības nozarēm pasaulē. No cilvēka mājai un sētai pieradinātajiem dzīvniekiem vissaprātīgākās, apķērīgākās un sabiedriskākās ir tieši kazas. Tās ir pieticīgas, tīrīgas, gudras un praktiskas. Kā sarunā atklājas, vienas govs vietā var turēt piecas kazas un tā piena un gaļas ražošanu piemērot ģimenes vajadzībām.
Pašlaik daļa “Ziediņu” kazu ir aizrunātas un dosies uz jaunām mājvietām, savukārt diviem āžiem šīs ir pēdējās dieniņas: “Āzēnus neviens negrib. Vispār ar kazas gaļas realizāciju iet smagnēji. Kaimiņi un arī mēs paši to gaļu esam atēdušies. Ja salīdzinām kazas gaļu ar aitas gaļu, tad, manuprāt, kazas gaļa ir labāka, kaut gan specifiskā piegarša un tie rūgtenie tauki ir abām,” saka Valentīns, bet saimniece piebilst, ka kazas gaļai šķiedra ir patīkama, ne sīksta.
“Ziediņos” kazas tura sešus gadus. Tās paņemtas, lai noganītu apkārtējās platības, par kurām saimnieki saņem platību maksājumus. “Kazas ir ļoti pateicīgas, jo nav izvēlīgas un priekšroku dod usnēm, dadžiem. Kazas par lielisku ēdamo uzskata arī rupjas, kokšķiedrainas koku un krūmu atvases, zarus, latvāņus un citus augus, kam daudzi dzīvnieki ne virsū neskatās. Zarus kazas nomizo bez lielas piepūles, un, ja aplūkotu kūti no otras puses, tad redzētu, ka tās pagaršojušas arī kūts dēļus,” smej saimnieks.
Valentīns saka, ka kazas ir nešķīstas, taču saimniece metas blējējas aizstāvēt: “Tik nešpetnas nav, drīzāk ziņkārīgas. Ja varētu, viņas arī pa jumtiem dancotu – tās visur ielīdīs, uzrāpsies, jo augstāk, jo labāk.” Līvija manījusi, ka cilvēku uzskati par kazām ir ļoti dažādi.
“Ja kazas iesprosto smacīgā kūtī (tā diemžēl vēl aizvien notiek), ilgstoši neņemot vērā to vajadzību pēc brīvības un sabiedrības, tās var kļūt untumainas un kašķīgas. Tad tās trokšņo bez mitas un priekšstats var sabojāties. Bet, ja kazām nodrošinās iespēju brīvi pārvietoties, par šiem dzīvniekiem būs liels prieks. Kazas ir kaprīzas, patstāvīgas, veiklas, prot sameklēt labāko barību, vienmēr možas, uzmanīgas, ziņkārīgas, omulīgas un allaž gatavas uz visādām palaidnībām. Taču kaza nav ne sunītis, ne kaķītis, tāpēc pret tām jāizturas ar zināmu ieturētību. No vilkiem un klaiņojošiem suņiem nav jābaidās, jo kazas lieliski spēj sevi pasargāt. Turklāt kazai nepatīk būt vienai un tā labi sadzīvo ne tikai ar savām sugas māsām, bet arī ar citiem dzīvniekiem, piemēram, aitām, zirgiem, suņiem un pat trušiem,” paskaidro saimnieki.
Kazu atnešanās arī nesagādā problēmas, tās pašas tiek galā, un nav jāsēž klāt, kā gaidot jērus. Līvija stāsta, ka viņi kazlēnu atnešanās laiku regulē, lai dzemdības iekrīt martā: ”Kad mazuļi atskrien, viņi izskatās brīnišķīgi, lai gan visi mazi dzīvnieki ir mīlīgi, bet vēlāk ir kā mazie velni. Tā kā kazlēni dzimst pavasara mēnešos, tad tos drīzumā var laist ārā ganīties. Un kas var būt labāks par sulīgu un zaļu pavasara zālīti, taču jāuzmanās, lai kazas lietū pārāk nesamirkst, jo tad tās patērē daudz enerģijas kažoka žāvēšanai un ir uzņēmīgas pret slimībām.”
Kazas pienu var dzert svaigu, bet tas piemērots arī pārstrādāšanai krējumā, sviestā, biezpienā, sierā, rūgušpienā un jogurtā. Šogad saimnieces veselība metusi kūleņus, tāpēc vasarā Līvija kazas neslauca, taču pienu nozīda kazlēni, kas to dara līdz šim. Kazlēniem lielāks svara pieaugums iegūstams, ja tos baro ar mātes pienu, tāpēc jaunuļi ir tik brangi, ka grūti atšķirt no pieaugušajām kazām. Labi, ja no rīta tieku kādu pili piena nozagt. Mums nav nekāda īpašā piena kazu šķirne, tālab par lieliem izslaukumiem nevaram runāt. Slaucu vienreiz dienā un no vienas kazas divus trīs litrus izslaucu.” Saimnieki teic, ka centīgi patērē kazas pienu un tas esot garšīgs, no govs piena neatšķiroties, tikai siers gan reizumis sanāk, bet reizumis neizdodas, turpretī biezpiens izdodoties vienmēr. “Biezpiens, pagatavots no kazas piena, būs maigāks, ne tik stingrs kā no govs piena. Pēc garšas ļoti labs, bet trekns, nevajag krējuma,” pastāsta Līvija.
Valentīns saka, ka laukos dzīvot ir jauki, vien žēl, ka mūslaikos nevienam nevajag ne pašas kazas, ne gaļu, ne vilnu: “Visu laiku kazas vedām uz kautuvi, bet pēc tam gaļu nodevām bāzē, tagad arī tur vairs kazas gaļu neņem pretī, tāpēc arī visas likvidēsim. Atstāsim tikai divas savam priekam. Gaļai nav noieta. No kazkopības iegūtos pārtikas produktus pieprasa, taču lielākoties pienu, biezpienu un sieru kazkopji tirgo savām kundēm, bet mēs jau savus apkārtējos esam pabarojuši.”
Komentāri