Kultūras biedrības “Harmonija” zāle bija pārtapusi par mājīgu kafejnīcu, klusināti raisījās sarunas, skanēja mūzika. Noskaņā ierunājās dzeja – Aleksandra Čaka sen rakstīta, bet aizvien latviešiem tik mīļa ar smeldzīgumu, tiešumu, kur romantika savijas ar reālismu. Jaunpiebalgas amatierteātris “Triksteri” Ainas Damrozes vadībā uz Cēsīm bija atvedis savu Aleksandra Čaka dzejas skatījumu. Pēc dzejas izrādes “Laikam nemīlēt nevar man sirds” ne viens vien skatītājs atzina, ka atkal ņems rokās Čaka dzeju. “Dzejniekam pirms nedēļas svinēja 115.gadadienu, mēs, pieminot viņu, klausāmies dzeju, kas ir tik pazīstama, bet katru reizi uzrunā citādi,” sacīja “Harmonijas” vadītāja Astrīda Kamša un uzsvēra, ka jaunpiebaldzēni prata radīt Čaka dzejas noskaņu.
Todien “Harmonijas” telpās saimniekoja jaunpiebaldzēni. Pēc izrādes tika atklāta Astrīdas Raso – Mājenieces gleznu izstāde. Viņas darbi bijuši redzami ne tikai Jaunpiebalgā, arī “Harmonijas” kopizstādēs. Ziedi, ainavas, klusās dabas eļļas gleznās uzrunā ar spilgtajām krāsām, sīksīkām nianšu līnijām. Izstādē apskatāmi lielākoties pēdējo gadu darbi. “Agrā jaunībā kaut ko darīju, tad 36 gadus neko, 2004. gadā Jaunpiebalgā atsāku, tagad mums ir studija, vasarā braucam plenēros. Esam septiņi, kuri cits citu pamāca, bet Talita Rozenblate mūs paskolo,” pastāsta Astrīda Raso – Mājeniece un piebilst, ka pirms izstādes “Harmonijā” pārcilājusi agrāko gadu darbus, tie ļoti atšķiras no tiem, kas tiek radīti tagad. “Jauki, esmu mainījusies,” bilst Astrīda. Šī izstāde ir kā atskats skaistas jubilejas gadā.
Astrīda atceras, cik ļoti bērnībā gribējusi gleznot tāpat kā brālis. Meitenei patika skatīties, kā brālis ar krāsām uzbur fantastiskas bildes. “Brālis zīmēja kartītes, arī es jau gadus divdesmit radiem un draugiem svētkos sūtu pašas gleznotus apsveikumus. Viņi ar nepacietību gaida, ir tādi, kuri pa gadiem sakrājuši un saka – tās mazas glezniņas. Ja pasts aizkavējas, zvana, vai tad apsveikuma nebūs,” ar smaidu saka jaunpiebaldziete.
Pirmais gleznu vērtētājs ir dzīvesbiedrs Jānis, Astrīda atzīst, ka bez viņa atbalsta un uzmundrinājuma diezin vai gleznotu. Arī meita un dēls, trīs mazbērni un divi mazmazbērni pirmie novērtē vecāsmammas veikumu. Mazbērni skaidri pasaka – tā mana glezna, man patīk.
“Gleznošana noņem spriedzi. Vairākus gadus uz studijas trīs stundu nodarbību nāca arī gleznotāju vīri. Mēs gleznojām, viņi bija izveidojuši tādu kā filozofu grupu – runājās, sprieda par dzīvi. Laukos ir svarīgi iziet no mājas, satikties,” pārdomās dalās Astrīda.
Astrīdas draudzene un gleznotāja Maija Kārkliņa uzsver draudzenes rūpīgumu. “Viņai patīk ziedi un ainavas. Darbi ir kā smalki tamborējumi. Astrīda ir smalkas tehnikas māksliniece, viņa prot attēlot sīkumus,” pastāsta Maija un piebilst, ka, darbojoties studijā, strādājot plenērā, ir ļoti būtiski citam citu uzmundrināt, kopā priecāties, kad izdodas.
Tā jaunpiebaldzēni ar Čaka dzeju un Astrīdas Raso – Mājenieces gleznām vienā pēcpusdienā piepildīja “Harmoniju”. Izstāde apskatāma visu mēnesi.
Komentāri