Vaives pagasta mazie iedzīvotāji Bille un Kaspars Pušinski ir jaunākie jātnieki mūspusē. Četrus gadus vecā meitenīte un piecgadīgais zēns jau piedalījušies savās pirmajās jāšanas sacensībās. Protams, mammas Marikas Loginas-Pušinskas pavadībā, kura arī pati startējusi iesācēju maršrutā. Visi pa kārtai jājuši ar vienu zirgu – liela auguma īru tinkera šķirnes poniju.
“Pagājušajā gadā aizbraucu uz Inčukalnu, kur notiek vērienīgas jāšanas sacensības, piedalās apmēram 500 sportistu no jāšanas skolām, dažādām komandām, arī no kaimiņu valstīm. Taču redzēju, ka ir maršruts maziem bērniem, ka tajā jāizpilda tas, ko mani bērni ar zirgu jau mājās dara. Tā nolēmām šogad piedalīties,” stāsta M.Logina-Pušinska. Maršrutā, kas paredzēts bērniem, iesācējiem jātniekiem un jauniem zirgiem, nācies prast zirgu vadīt ap šķēršļiem, kāpt tiem pāri un veikt citas darbības, Bille un Kaspars ieguvuši vērtējumu “labi”. “Bērniem nedala vietas, ir vērtējums,” skaidro mazo jātnieku mamma un piebilst, ka bērnus sacensībām gatavojusi pati, šoreiz pieticis ar pašas skolas gados gūto pieredzi, kad Priekuļos bijusi aktīva jātnieku sportā. “Taču, lai kļūtu par nopietniem sportistiem, būtu vajadzīgs īsts treneris. Bet te nu jārēķina, ka zirgu sports ir ļoti dārgs. Nepieciešams ne tikai zirgs, vajadzīgs viss aprīkojums, jāmaksā trenerim, jābrauc uz sacensībām.”
Protams, tik maziem bērniem mamma gājusi pa maršrutu zirgam līdzi, dzīvnieks klausījis, bet, kad Bille jau saņēmusi apbalvojumu par labi veikto maršrutu un jājusi prom, ponijs pēkšņi saniķojies un gandrīz nometis jātnieci zemē, tētis Raimonds paspējis pieskriet palīgā.
“Piedalīšanās sacensībās mums daudz ko atklāja, jo iesācēji esam ne tikai mēs, arī dzīvnieks. Uzzinājām, ka mūsu ķēvīte ar ārzemniecisko vārdu Gentle Sweet, kuru saucam vienkārši par Svītiju, baidās no krāsām, proti, no nokrāsotiem šķēršļiem, ka tai nepatīk plīvojošas lentes, kas norobežo teritorijas. Tagad zinām, kas mums jādara, kas jāmāca ponijam,” stāsta Marika, kura par veikto maršrutu ieguvusi vērtējumu “teicami”.
M.Logina-Pušinska pati Svītiju iejājusi, pati mācījusi tai prasmes sportā. Pirmo reizi ar to startējusi arī pati, šopavasar Carnikavā piedaloties izklaides un piedzīvojumu sacensībās Horse Trail hobija jātniekiem. “Tas bija interesanti. Tas nebija klasiskais sports. Bija jāveic gara distance pa mežu, rēķinoties, lai laikus nonāktu kontrolpunktos. Otrā daļa bija ierobežotā laukumā, kur jātniekam jāpārvar un jāveic šķēršļi, kādus var sastapt ikdienas izjādē, kā, piemēram, koka tiltiņš, vārtu atvēršana un aizvēršana, nenokāpjot no zirga, priekšmeta pacelšana no galda, dažādu figūru izjāšana. Ar visu tiku galā,” saka Marika.
Ponijus Pušinsku mājā Vaives pagasta “Staros” tur jau vairākus gadus. Mazie zirdziņi gādāti galvenokārt pašu ģimenes priekam, īpaši bērniem, taču, lai šo vaļasprieku uzturētu, jādomā arī par kādiem ieņēmumiem no tā. “Pie mums vēršas cilvēki, kas grib iegādāties poniju, vecāki ļaudis tā arī saka – nopirksim, pie mums biežāk brauks mazbērni. Ponijus pērk arī tie, kuriem kādam bērnam nepieciešama īpaša aprūpe, kontakts ar dzīvnieku, jāšana palīdz slimajiem. Skaidrojam, kas būtu piemērotāks, reizēm vedam ponijus no ārzemēm, pārdodam arī savus. Latvijā šie mazie zirdziņi ir pieprasīti, mēs tos varētu audzēt, pārdot kumeliņus, taču mums ir ļoti maz zemes, tikai 0,3 hektāri, tāpēc nevaram ganāmpulku paplašināt. Pašreiz ir četri poniji, bija arī septiņi, taču ļoti jādomā, kā tos vasarā ganīt. Labi, ka ir pāris atsaucīgu kaimiņu, kas atļauj savu zemi izmantot,” stāsta M.Logina-Pušinska. Viņa vērtē, ka poniju stallis netālu no Cēsīm būtu ne tikai bizness, bet arī lieliska vieta, kur pilsētas bērniem iepazīt saskarsmes prieku ar dzīvniekiem, taču pagaidām nezina, kā īstenot šo ieceri. Tomēr šķiet, Marika prot īstenot savus sapņus.
Komentāri