“Es negribu atcerēties neko – ne savu pagātni, kad biju tārpene, ne tagadnē vakardienu, kad aizlidoja mans taurenis. Varbūt uz citu pļavu, bet varbūt uz debesīm… Man nepieder gandrīz nekas – tikai šodiena, tikai šis saules brīdis, tikai šī smaržīgā puķe. Es pat nezinu, kā viņu sauc,” tā dzejniece un rakstniece Lija Brīdaka raksta grāmatā “Gadskārtu sarunas”, kur viņa sarunājas ar taureni. Piedāvājot mums tēju, Lija to lej lielā krūzē, kuru rotā taureņi, un saka: “Man patīk putni, taureņi un ziedi. Tie ir trausli. Es egoistiski no tiem kaut ko gūstu, tos vēroju un kaut ko izdomāju.” Ar literāti, kura jau 30 gadus dzīvo Līgatnē – blakus Gaujai, dziļi mežā, skanošā klusumā, runājām par dzeju, cilvēkiem, dabu un Latviju. – Jums patīk vērties pasaulē? – Es ļoti baidos par to, ka dabā notiek straujas klimata izmaiņas. Atceros, kā bērnībā pēc pērkona lietus bradājām pa peļķēm, bet drīz atkal spīdēja saulīte. Es nepazinu tik garus lietus un karstuma periodus. Šopavasar tik ilgi bija saule un saule – kaltēja un nekas neauga. Cilvēks jau vien pie tā ir vainīgs, jo esam nosusinājuši purvus, tik daudz izmešu palaiduši gaisā. Un arī pie manis daba mainās. Laikam no skābajiem lietiem ir vairāk sūnu, kādreiz bija labākas puķu pļavas, bet tagad ziedu daudzums samazinās. Toties izauguši koki un esam to ielokā. – Vai vieta dod spēku dzīvot un strādāt? – Jā. Šeit varu koncentrēties – miers un klusums ir visapkārt. Ir jau arī tā pierasts. Cilvēks saaug ar dabu. Un Līgatnē tā ir neskarta. Tāpat kā mums katram gribas tuvu cilvēku blakus, tā ir svarīgi no rīta pieceļoties redzēt bērzu, egli, kastaņu un vērot, kas ar kokiem notiek. Man ķirbjus patīk audzēt, iestādīt saulespuķes, kas šogad laikam netaisās uzziedēt, un kaņepes sīkputniņiem. Ir svarīgi saaugt ar pašu tuvāko. – Vai to gribat pateikt arī jūsu dzejas un prozas lasītājiem? – Dzejoļi visvairāk rakstās jaunībā un tad, kad ir nelaimīga mīlestība. Dzejnieks neko vairāk sev nevar vēlēties, kā nelaimīgu mīlestību, bet, kad dzīve nokārtojusies, ir mājas rūpes, cilvēki, par kuriem jādomā, tad dzejoļi vairs tā nerodas. Bet ir jau arī diezgan daudz rakstīts. Kad raksta prozu, tad neviena dzejoļa rinda nenāk galvā, jo proza ir greizsirdīga dāma.(“Tu taču arī esi apbrīnojama. Arī? Kāpēc arī? Es nesalīdzinu sevi ne ar vienu citu, tāpēc esmu tik viegla un brīva. Es nežēlojos un nevaimanāju par to, ka esmu atrauta no koka. Es zinu – pie tā zara neatplaukšu vairs no jauna. Kļūdama aizvien plānāka, aizvien sausāka un caurspīdīgāka, es ļaušos vējam, jo mūsu saspēle ir tik aizraujoša.” – no rakstnieces sarunas “… ar pēdējo lapu””) Mani lasītāji ir teikuši, ka esmu viņējā. Un laikam tāpēc, ka manos darbos prāts vienmēr strīdas ar sirdi. Vienmēr ir blakus. Arī dzejā. Kam patīk tīrā lirika, tie mani droši vien nevar iemīlēt. Vēl jaunībā rakstīju – ja dzīvē kaut ko vēlos, tad laiku. Vēlos laiku un to piepildīt. – Un jums ir izdevies? – Dzīve ir īsa, un laika nemaz nav daudz. Mēdz sacīt – aiziesi pensijā, tad būs labi. Nevienam neiesaku uz to cerēt, jo vienalga nav laika. Piekrītu nezinātniskai teorijai, ka laiks ir kļuvis īsāks, savilktāks. Agrāk nebija šo ātro braukšanas, saziņas līdzekļu, bet cilvēki varēja izdarīt tik daudz. Man vienmēr laika ir trūcis. Un par to neesmu priecīga. Bet man ir dzīvē dota spēle ar vārdu. Vienam ir dots talants adīt, otram tamborēt vai šūt. Es šūt nemāku, tikai lāpīt. Man atlika šāds izteiksmes veids. Dota arī šī vieta. Man par Rīgu nav uzrakstījies gandrīz neviens dzejolis, šeit ir daudz mierīgāk strādāt. Kā mākoņi, gaisma un ēnas var neuzrunāt? Mājas logs ir tik liels, ka ziemā putenis nāk gandrīz istabā. Kamīns deg un ārā puteņo. Nu, kur vēl labāk? Mums te pietrūkst vien mājas strazdu. (Vai garais mājup ceļojums tev bija ļoti grūts? Ak, negribas ne atcerēties. Vēl tagad kājas trīc. Visvisādi šķēršļi. Nesaprotu, kas mūs dzen šajos tālajos pārlidojumos. Vai tā ir senču asinsbalss? Vai – kā māte teica – ne ar ko nesalīdzināmā iespēja te iemērkt knābi kūstoša sniega tērcītē.” –no rakstnieces sarunas “… ar strazdu jaunkundzi”) Mājas strazdiem vajag cilvēkus, pilsētu blakus. Viņi nav tādi vientuļnieki kā mēs te esam. Kad te paliekam divi vien, tad te ir absolūts klusums. Jau teicu, ka laikam ir mainīga daba. Tagad šo klusumu piepilda mūsu dēla Oskara un Ineses mazulītis Kārlis. – Bet tas nekas, ka blakus rit dzīve citā ritmā? – Ir tik daudz sārņu apkārt –
egoisms, mantkārība, paviršība, virspusība. Cilvēkiem nav laika un vēlēšanās nokāpt sevī un saprast, kam īsti dzīvoju, ko gribu izdarīt.
Tikai ķert un grābt, lai kaut cik labi dzīve izskatās no ārpuses. Visi skrien, man arī jāskrien. Cilvēki mums ir ļoti samocīti. Cik bija brīnišķīga sajūta, kad gājām uz barikādēm, kā muļķi tolaik cerējām – vienīgi brīvu Latviju, tad vairāk neko nevajadzēs, viss piepildīsies. Diemžēl – kā tas notiek visur pasaulē – paķēra to Latviju tie, kas ir merkantilāki, tie ir tagad valdošie prāti. Un viņu domiņas ir tik īsas – tikai šim gadam, tikai kādam maisam aizdabūt galu ciet. Ir reizes, kad rakstniekiem pārmet – jūs nerakstāt, nav publicistikas, jūs nedomājat par Latviju. Nē, mēs domājam, ar sāpēm domājam, bet nav jēgas rakstīt, jo nav, kas atbildētu.
– Vai tā pazūd arī dvēseles bagātība? – Ļoti dzīvoju līdzi tam, kas Latvijā notiek. Man liekas, ka kādreiz pat par daudz un ļoti pārdzīvoju. Klausos radio, skatos televīzijā un priecājos, ja pārraidēs iesprūk laimīgi cilvēki, ģimenes no laukiem, lielas ģimenes, kas strādā, veido savas mājas, iekopj dārzus. Daiļdārzs, manuprāt, liek cilvēkam dzīvot pāri viņa spēkiem. Es apbrīnoju. Latvijas lepnums ir cilvēki, kuri spējuši pacelties virs purva, kurā mēs stiegam, kurā nejūtamies labi. – Jūs teicāt, ka valsts ir sārņpilna. Ne dienas, ne gada laikā tie nerodas.
– Bija laiks, kad dzīvojām ar dubulto morāli – domājām vienu, darījām citu, runājām vēl citu. Tas maitā cilvēkus. Okupācijas gadi nav pagājuši bez pēdām. Tajos, ko saucam par miera laikiem, bija cita pasaule, citi cilvēki, citi rakstnieki – veseli, godīgi, gaismas pilni.
Viss ir mainījies. Daudz paši no sevis esam pazaudējuši. Un Latvija nav monolīta. Puse iedzīvotāju ir iebraukuši. Un dzīve, arī politika notiek pēc tirgus principa. Vajadzētu domāt dziļāk. Ja jāattīsta Latvijas ekonomika, tad lai mūs izlīdzina. Ja saka, ka kādam nevajag lielāku algu, tad lai arī ierēdņiem nevajag. Tad tiešām kādus gadus pacietīsimies un visi kopā izdomāsim, kā Latvijai labu izdarīt. Taču, ja viss tiek likvidēts, tad kas ir valsts? Kāpēc tad mums valsts ir vajadzīga? Dzīvosim kā tirgus māca. Par samaksu esam ar mieru pašu labāko atdot. Pasaule ir kļuvusi citāda, un tāda pati tikusi arī dzeja. Agrāk dzejnieki iesaistījās sabiedriskajos procesos un, izsakot sevi, daudz runāja par dzīvi un sabiedrību. – Kā jūs latviešu šodienas dzeju vērtējat? – Ja pasaule ir kļuvusi citāda, tad literatūrai arī bija jāmainās. Par vienu no šodienas dzejas labākajām īpašībām uzskata, ka tā ir patiesa – jaunie – kā domā, tā arī raksta. Un liekas – mūsdienīgs dzejolis bez rupjiem vārdiem nav iedomājams. Man patīk jauni un stipri cilvēki, bet daudzus šodienas jaunos man tomēr ir žēl. Viņi grib sev pievērst uzmanību un domā, ka to var izdarīt ar ačgārnībām. Mēs centāmies rakstīt un runāt par to, kas pašiem un citiem bija svarīgs un interesants, bet šodienas dzeja ir interesanta kādai
šaurai dzejnieku, dzejas lasītāju grupiņai. Šodienas dzejai trūkst rezonanses. – Jūs dzejas dienās piedalīsieties? – Kopā ar Olgu Lisovsku būs man dzejas vakars Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā. Esmu uzaicināta uz tikšanos ar lasītājiem Gulbenē, taču man jāpiekrīt Māras Zālītes teiktajam – Dzejas dienām vairs nav tās svētku sajūtas. Mums tie tiešām bija svētki. Bijām kopā ar lasītājiem – Imants Ziedonis, mana draudzene Ārija Elksne un arī es. Tagad nav noskaņas. Nezinu, bet varbūt tik ilgus gadus vienus svētkus arī nevajag svinēt. Kaut gan Ziemassvētki nāk katru gadu un noskaņa saglabājas… – Bet tomēr jūs runāsiet ar grāmatu lasītājiem. Ko vēlaties viņiem pateikt? – Es lasīšu viņiem tos dzejoļus, kas man liekas svarīgi, un noteikti runāsim par to, kas notiek Latvijā. Pirmkārt, es aicināšu vienoties pašsajūtā, kādi pašlaik mēs esam. Otrkārt, gribu teikt cilvēkiem – palieciet savā pašvērtībā un domā par to, ka Latvija ir un būs, par spīti visam. Latvija ir kā ābele, kā tā baltā dzidrā, kas man te aiz loga. Atvasarā tā ir bagāta… Latvijai gan piestāvētu vēl kādi paliekošāki augļi, kas baro mūs arī vēlā rudenī un ziemā. (“No visiem kokiem jūs, ābeles, esat laikam vistuvākās mātes būtībai. Ne velti sērdienīte, kad sabēdājās, piestājās pie ābeles kā pie savas māmuliņas, mierinājumu meklējot. Bet es tev gribēju teikt par prieku. Cilvēki pārāk bieži atgriežas pie dzīves sāpju ēnām un kavējas tajās, zaudēdami gaismu un spēku, tā sagrauzdami jaunību un veselību. Spēcini sevi priekā, parādi, vai tu būsi no tiem, kuri prot dalīties ne vien bēdās, bet arī priekā. Dalītas bēdas esot pusbēdas, bet dalīts prieks vairojas daudzkārtīgi” – no rakstnieces sarunas “… ar ābeli aiz loga.””) Pati ābeles būtība ir laba. Noliek zemē ābolu paklāju, atdod augļus – ņemiet! Ābelei ir tāda daba, ko ar mātes dabu gribu salīdzināt. Ja Latviju arī ar māti salīdzina, tad man tas virknējas un saistās.
Komentāri