Novakarē Amatas pamatskolas pagalmā sanāca līgotāji. Dažādu paaudžu, dažam Jāņu vainags galvā, citam svētku tērps mugurā. Visi sasēda pļaviņā un ieklausījās folkloristes Ilgas Reiznieces padomos, kā latviskā garā svinēt Jāņus, sagaidīt un aizvadīt īsāko gada nakti, kā mītiskos rituālos kļūt par dabas daļu.
“Ir daudzi cilvēki Latvijā, kuri vēlas nosvinēt Jāņus, bet nezina, kā.
Man skolēni teica, ka Jāņi ir riebīgākie svētki. Kā tā?! Nezina, ko darīt. Latvieši pasaulē izlielījušies, ka svin Jāņus. Un ne viens vien grib tos redzēt, piedalīties. Atbrauc ciemiņi no ārzemēm, bet nav viņus kur vest. Pašu mājās Jāņi nav svinēti, cilvēki nezina, kā to darīt. Latvijā vietas desmit, kur svin, ievērojot rituālu. Tās visus uzņemt nevar. Arī lauku sētā simtiem jāņubērnu nav vietas. Ar katru gadu aizvien vairāk sētās līgo. Jau sešus gadus notiek akcija “Piedzīvosim Jāņus”, kuras laikā folkloras zinātāju vadībā mācās Jāņu dziesmas, rituālus. Katru gadu par šo iespēju ir aizvien lielāka interese. Pašiem mūsdienīgākajiem cilvēkiem, ja vien viņi uzdrošinās atzīt, vajag šo Jāņu sajūtu. Protams, ir ļoti jauki savā raženo jeb lasīto pulciņā, kā saka Helmī Stalte, līgot un visu darīt pareizi. Ar katru gadu aizvien vairāk sētās skan pašu dziedātas līgo dziesmas,” stāsta Ilga Reizniece un piebilst, ka viss, ko viņa stāsta un dara, ir pašas pieredzē balstīts.
Skatoties vārdos dziesmu grāmatās, kopā ar folkloristi tik dažādās melodijās tika dziedātas līgo dziesmas, kā arī iets rotaļās, kas īpaši patika bērniem.
“Atnācu kopā ar kaimiņiem padziedāt. Pulkā labāk sanāk,” “Druvai” atzina Dzintars Rēmanis un piebilda, ka līgošana ir viena liela dziedāšana, kamēr saule riet un lec.
“Dzīvoju Rīgā, jau vairākus gadus kopā ar Ilgu prieks dziedāt un baudīt noskaņu, Jāņu dziesmas, kas sakņojas tautas pieredzē, ļauj priecāties par to skaisto, ko Dievs radījis. Jāņus man patīk svinēt nesteidzīgi, priecājoties,” atzina Aija Barona, Melānijas Vanagas mazmeita, kura arī bija atbraukusi laukos izjust pirmssvētku gaisotni.
Amatā jau gadiem pierasts Jāņos sanākt
kopā. Amatiermākslas kolektīvu dalībnieki uztur svētku gaisotni, ir kopīgs ugunskurs, siers, pīrāgi, alus. “Nav mājās jāsēž, sanākam kopā. Ja slikts laiks, dziedāšana un dancošana notiek klubā, tad gan cilvēku ir mazāk,” par tradīcijām Amatā pastāstīja
Sanita Bērziņa. Staņislavs Ratnieks, kopā ar citiem padziedājis, atzina, ka katrā novadā ir savas Jāņu tradīcijas. No bērnības, kas aizvadīta Rāznas ezera krastā, viņš atceras, kā laukos kopā sanākuši kaimiņi, gājuši apskatīt laukus, lopus. “Tā bija tuvu radu un kaimiņu būšana, sveši nenāca. Bērni gribēja redzēt saules rotāšanu, bet to reti kurš sagaidīja. Jauniešiem, protams, mistisks bija papardes zieds, dažs arī ticēja, ka Jāņu naktī tas uzzied, pēc gadiem jau saprata, kur un kā jāmeklē,” atmiņās “Druvai” pakavējās Staņislavs Ratnieks, bet dzīvesbiedre Maija atzina, ka Jāņu tradīcijas vairāk uzturētas ģimenēs, kurās ir Jāņi. Kaimiņš Viesturs Riekstiņš, raksturojot Jāņus, norunāja Vecā Stendera rindas: “ Ēda, dzēra, danci sāca, kamēr ūdens plūdi nāca”
un piebilda, ka, protams, daudz dziedāts. Sirmais vīrs vien nosmej, ka tagad Jāņos galvenais, lai mājās ir labs televizors un elektrība nenodziest, kā tas laukos bieži gadās.
Jāņu gaisotnē iejutās arī Agnija, kura bija atbraukusi kopā ar draugu no Meksikas. “Skatāmies, kā Jāņus svinēt, gribas latviskā garā līgot. Man patīk gatavošanās svētkiem, vainagu pīšana, lekšana pār ugunskuru. Gribas parādīt draugam, kas Latvijā ir Jāņi, viņam tas šķiet interesanti, ” pastāstīja Agnija.
Pēc kārtīgas dziedāšanas, rotaļās iešanas un mielošanās ar vietējo saimnieču sieru Amatas pamatskolas direktore Aleksandra Freivalde atzina, ka ne tikai amatiešu lielā interese ir apliecinājums – daudzi vēlas mācīties Jāņu tradīcijas, ka arī neliela reklāma var kopā sasaukt vairākus desmitus interesentu. Vien Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte noteica: “Jānis ir populārākais vārds Latvijā, bet novadā tas iet mazumā. Pēc gadiem var izrādīties, ka nav ko svinēt.”
Komentāri