Ne jau pilsētnieki vai žurnālisti, pat lauku cilvēki jautājoši veroties Aijas virzienā, kad gados jaunā sieviete, divu bērnu māmiņa, stāsta, ka viņas izvēle ir dzīvot laukos – šiverēties pa dārzu, izaudzēt visu ģimenei vajadzīgo, rūpēties par dažām cūciņām un no “Lieltomēniem” uz “Maztomēniem” doties palīgā vīramātei izslaukt gotiņu, lai jaunajai un vecajai ģimenei galdā būtu piens, sviests, biezpiens un rūgušpiens.
“Te, Jaunraunas pusē, es ieprecējos, bet arī bērnību pavadīju lauku mājās. Mums bija saimniecība Limbažos, kur mamma joprojām dzīvo, strādā un naudiņu iztikšanai pelna, tirgū pārdodot dārzeņus,” stāstīja Aija Zuimača un turpināja: “Mums ir trīs gadus vecs dēliņš un gadu veca meitiņa, tāpēc laiku pavadu tikai mājās. Apdaru visus mājas darbus. Ja atceros laiku pirms dažiem gadiem, varu sacīt, ka noteikti bija grūtāk. Strādāju kokapstrādes cehā, kur gatavoja mēbeļu detaļas, strādāju kūdras cehā. Tie bija smagi darbi, tāpēc aiziešanu līdz kūtij, pabraukšanu ar traktoru ar to nevar salīdzināt. Laukos dzīvojot, nav stresa, un mēs sakām, ka laukos var labi dzīvot, jo maizīte jānopelna pašiem. Cik liela uzņēmība, darba prieks, tik arī naudiņas,” tā Aija. Jaunā sieviete gan nenoliedz, ka dzīvi atvieglo vīra rosīšanās, jo viņš, līdztekus lauku darbiem savā sētā, strādā arī algotus darbus.
“Daru visu, kas vajadzīgs, lai varētu nopelnīt. Nauda ir vajadzīga kredītu atmaksāšanai, jo bez tiem tagad nav iespējams neko izdarīt. Ģimenei vajag iztikšanu,” tā Kaspars Zuimačs, kurš dzīvi laukos vērtē kritiskāk.
“Man ļoti patiktu, ja varētu saimniekot savā īpašumā un sajust, ka saimniekošana laukos atmaksājas. Pagaidām to saucu par dārgu hobiju. Es ļoti priecātos, ja cilvēkiem, kuriem laukos ir mājas un zeme, nevajadzētu iet strādāt algotu darbu,” dalījās Kaspars. Arī Aija bija vienisprātis, ka šodien sievām un bērniem gan pilsētā, gan laukos ir paveicies, ja vīrieši ir motivēti strādāt un pelnīt. Aija pašlaik mācās arī Cēsu vakara vidusskolā. Jaunā sieviete stāsta, ka līdzīgi domā daudzas klasesbiedrenes. Daudzas jaunās ģimenes šobrīd paļaujoties uz ģimenes galvas ienākumiem.
“Man pilsētā nemaz nepatīk – burzma, mašīnas, tāds sajukums. Man diena laukos sagādā prieku. Man patīk šiverēties, visu sakopt un redzēt, ka par to pašu ēšanu mums jāizdod vismaz trīs reizes mazāk nekā pilsētā. Es visu esmu sastādījusi, viss ir izaudzis. Pašiem savi burkāni, bietītes, kāposti. Labi, sanāk mums vairāk samaksāt par elektrību, jo mazie ir mājās, bieži vajag siltu ūdeni, bet toties krāsnis ilgi tur siltumu, tās kurinām ar malku, pēc tās, kad nepieciešams, aizbraucam uz mežu. Tā ir iegājies. Dzīve rit bez liekiem satraukumiem. Man garām paslīd tas, ko tagad stāsta pa televizoru – kādas algas, kādas garas stundas jāstrādā. Mēs paši sev nopelnām maizīti, un man liekas, ka laukos, ja vien gribas strādāt, tad ļoti labi var dzīvot,” stāstīja Aija un reizē teica: “Arī kā tādi ķipīši mājās vien nesēžam. Bieži un tālu apkārt nebraukājam, bet, ja Cēsīs ir kādi pasākumi, ja sagribas uz balli, tad arī dodamies. Un pēc tās man nav nekādu problēmu aiziet pie sivēnmammas, kurai atskrēja desmit sivēntiņi, jo man šādi dzīvot tiešām patīk.”
Komentāri