Izstādes “Pasaule. Ieelpa. Izelpa. Māksla” atklāšana

Daudz runājam, ka vasara šogad nelutina, un tiek meklēts vainīgais, kurš to mums nozadzis. Pietrūkst gaišuma un krāsu.

Tagad iespēju sajust vasaru un košumu piedāvā Cēsu Izstāžu nams, kur 28. jūnijā tika atklāta latviešu izcelsmes brazīļu mākslinieka Nelsona Teofilo Hartmaņa (Nelson Theophilo Hartmann) personālizstāde “Pasaule. Ieelpa. Izelpa. Māksla”.

Par to, kā izstāde nonāca Cēsīs, stāsta kultūras vēstnese Jolanta Sausiņa. Dodoties kopā ar draudzeni Allu Oldermani-Vadziņsku ceļojumā uz Brazīliju, pilsētu, kur dzīvo latviešu kopiena, iepazinusies ar mākslinieku. “Ticiet man – viņos ir tik daudz latviskuma! Arī mēs, esot tur, daudz iemācījāmies – gan par to, kā uzturēt savu identitāti, gan par latviskajām vērtībām,” saka J.Sausiņa un pastāsta, ka, sajūtot mākslinieka latviskās saknes, radusies pārliecība – viņš ir jāatved uz Latviju. Par šo ideju bijis priecīgs gan mākslinieks, gan Brazīlijas latvieši, gan cēsnieki. Šīs sajūtas nav zudušas vēl aizvien.

Mākslinieks dzīvo Brazīlijā, bet abi viņa vecāki nāk no Latvijas. No bērnības atceras, kā pāršķirstījis žurnāla “Atpūta” lappuses un vectētiņš dziedājis “Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīji”. Jau agrā jaunībā jutis vēlmi izpausties krāsās, taču pieaugot bija citas prioritātes un izvēlējās profesionālo dzīvi ievirzīt arhitektūrā, noliekot sapni par mākslu malā. Tomēr, sagaidījis pensiju, viņš ķērās atpakaļ pie otām un pievērsās savai sākotnējai iecerei.

“Viņš ir kā Vinsents van Gogs, kurš savā mūžā nepārdeva nevienu gleznu,” saka J. Sausiņa. Interese par mākslinieka darbu izstādīšanu lielajās galerijās ir bijusi, taču gleznas nav pārdevis – ne tāpēc, ka nevarētu, bet tāpēc, ka negrib.

Mākslinieks bija klāt izstādes atklāšanā. Latviešu valodas vārdu krājums viņam nav plašs, tāpēc izmantoja tulka palīdzību. N.T. Hartmanis pastāstīja, ka ir ļoti satraukts un nekad nebūtu iedomājies, ka viņa darbi tiks izstādīti Latvijā. Viņš minēja, ka, lai arī kur šobrīd atrastos viņa vecāki, viņš zina – viņi būtu lepni. Viņš ir piepildījis gan savu, gan viņu sapni. Viņš ir pārsteigts par Latvijas skaistumu un latviešu sirsnību. “Kad ierados Latvijā, man bija viena sirds. Tagad man ir divas – viena brazīļu, viena latviešu. Tagad tās strādās kopā,” atklāja N.T. Hartmanis.

Izstādes kurators Latvijā ir kultūras biedrība “Radošā pietura” sadarbībā ar Cēsu muzeju. Izstādi veidojuši mākslinieks Aigars Ozoliņš, režisore un dramaturģe Anta Priedīte un komponists Roberts Dinters.
Aigars Ozoliņš, stāstot par darbu pie izstādes, saka: “Te nu bija tas gadījums, kad pie malas bija jāliek latviešu skaistuma izjūta, akadēmijā iegūtā izglītība – pirmais bija šoks, pēc tam pieradu.” Viņš uzsver, cik dažādi var būt cilvēki, kas rada mākslu: “Varbūt sākumā viņu darbi estētiski satrauc un liekas nepieņemami, bet tā ir fantastiska un nepazīstama pasaule – māksliniekiem radīta pasaule.”

Izstādes muzikālā noformējuma veidotājs Roberts Dinters stāsta: “Gleznas var būt šoks, bet man kā latvietim, kurš dzīvo ziemeļos un ilgojas pēc vasaras, tās šķita kaut kas raibāks un krāsaināks. Taisīt skaņu šai izstādei likās ļoti forši. Man vienmēr šķiet, ka mūzikā man ir par maz vietas. Šeit es tiešām varēju izvērsties.”

Izstādes ideja sastāv no divām telpām: vienā mēģināts attēlot to pasauli, kurā mākslinieks dzīvo, kad rada; otrā viņš parādās kā vienkāršs cilvēks, līdzīgs mums visiem. Režisore Anta Priedīte par izstādē redzamo stāsta: “Mēs bieži braucam uz mākslinieku vai rakstnieku memoriālajiem muzejiem un domājam, ka tā pietuvojamies autoram. Teorētiski tā varētu būt, bet patiesībā viņu dzīve sastāv no tā paša kā mūsējā – mēs ēdam, ceļamies, ejam gulēt, mums ir ģimene. Nav nekādu milzīgu atšķirību.”

Anta piebilst: “Ideālā gadījumā apmeklētāji sev varētu sākt uzdot jautājumus – kas ir tas, ko glezna man saka. Kāpēc tā liek domāt vai just? Kā tas ir iespējams – jo tas taču ir tikai audekls un krāsa! Brīdī, kad cilvēks sāk just, skatoties uz gleznām, ir izveidojusies saikne starp mākslinieku, audeklu un skatītāju.”
Darba gaitā komandas cilvēki sazinājās ar mākslinieku, jo viņiem šķita svarīgi respektēt to, kā viņš redz sevi un savus darbus. Nelsons vēstulēs stāstīja par gleznošanas procesu un to, kā viņš to piedzīvo. Izrādījās – gan komandas, gan mākslinieka redzējums bija ļoti līdzīgi.

Cēsu Izstāžu nama otrajā stāvā skatāma Sintijas Cērpiņas izstāde “Mirkļi starp divām ieelpām”. Abas izstādes tika atklātas vienlaikus un savā veidā papildina viena otru. Tās vērojamas līdz 10.augustam.