Pirmsjāņu rīts Straupē sākās ar neierastu rosību. Laukumā pie pienotavas piestāja vai katrs nesteidzīgākais garāmbraucējs, šurp nāca un brauca straupieši, ļaudis no citiem novadiem un pilsētām. Straupē pirmoreiz notika īsts lauku tirgus.
“Pilsētas veikalā tādi bāli “Jāņa sieri”, speciāli braucu šurp pēc siera. Jauki pastaigāt, brīnišķīgs tirgus,” sacīja pirmais tirgū satiktais, veselavietis Agris Kalniņš un piebilda, ka te patiešām ir lauku produkcija, nevis tikai dažas tantes ko pašaudzētu pārdod, pārējais ievests no Polijas un Lietuvas. Pie Straupes pienotavas veikala visas dienas garumā stāvēja rinda. Pircējiem kārojās visgardākā siera Latvijā.
Nedaudz vairāk nekā 60 tirgotāji, lielākoties straupieši, arī no kaimiņpagastiem un attālāk atbraukušie pircējiem pirms Jāņiem piedāvāja gan jēra un jaunlopa gaļu, gan Jāņu zāles un zāļu tējas, gan medu, zemenes un stādus, vēl daudz ko.
“Tie, kuri sadūšojās, ir vinnētāji. Biezpiena, piena tirgū nav, zemnieki baidās, neriskē vest. Kādai saimniecei bija nedaudz siera, arī maza pika sviesta, nepaguva īsti vietu ieņemt, kad pircēji bija klāt. Ja zemnieki pārvarētu nedrošību, tirgotāju būtu daudz vairāk, ” “Druvai” pastāstīja viena no tirgus rīkotājām Astrīda Rozīte un piebilda, ka visi tie, kuri nokārtojuši nepieciešamās formalitātes, var tirgot lauksaimniecības produkciju. Diemžēl laucinieki vēl nav tam gatavi, bet gan jau, ja redzēs, ka pircēji ir, arī domās par piedalīšanos tirgū.
Liela daļa to tuvējo zemnieku, kuri gribēja tirgoties, divus mēnešus mācījās kursos, kur varēja sīki uzzināt, kas nepieciešams, lai varētu tirgot to, ko audzē.
“Šo to zināju, jo mums ir bioloģiskā saimniecība. Vīrs mācījās grāmatvedību. Pāris mēnešus gatavojāmies šim tirdziņam,” stāsta zemnieku saimniecības “Eicēni” īpašniece Elita Reinharde un piebilst, ka vajadzīga pacietība un laiks, lai izlauztos cauri birokrātijai. Kā pārpratumu, kas tomēr bija īstenība, tirdzinieki stāstīja, ka rīkotāji vēlējušies, lai tirgus murdoņā arī pilsētnieki jūt lauku gaisotni, lai bērni var apskatīt tādus brīnumus kā aitas un kazas. Kas gan tur sarežģīts – uztaisīt aplociņu, atvest un ielaist blējējas. Lai pilsētnieki priecājas. Viss tomēr izrādījies gana piņķerīgi. Lai aitas varētu atvest uz Plāci, tūrisma biedrība kooperatīvās sabiedrības “Straupe” adresē reģistrēja lopu novietni, un tad uz to varēja atvest aitas un kazas. Protams, vest atbilstoši visām prasībām. Bet, tā kā tirgū bija mājdzīvnieki, obligāta bija veterinārā uzraudzība. Kā smēja kāda zemniece, ja nu aitiņai slikti paliek. Neviens jau nav pret noteiktām prasībām, ne to kontrolētājiem, vien rodas pārdomas, vai brīžam viss nenotiek pārlieku birokrātiski. Vai birokrāti nav cilvēkus pārāk nobaidījuši, ka viņi vairs neuzdrošinās neko aiz mājas sliekšņa, pat savā kūtiņā darīt, kur nu vēl publiskā vietā tirgot to, kas paša dārzā vai kūtī izaudzis. Rudenī nudien gribētos jaunu, skaistu gaili nopirkt, bet vai saimniece to vai kādu baltu vistu uz tirgu vedīs.
“Tā tirgus lielā jēga – sakustināt zemniekus. Pašam nav laika, viņš ir ražotājs, zemniekam jāstrādā, ne katrs ir uzņēmējs. Ja ir dullie darītāji, tie, kas rīko, viss notiek,” saka viena no tirgus rīkotājām Rudīte Vasile un pauž pārliecību, ka ar tirdziņu varētu
veicināt to, ka pilsētnieki paši pa tiešo pērk no zemniekiem. Ne jau mēģināt konkurēt ar lielveikalu kultūru, bet piedāvāt to, ko ražo tepat lauku sētās. ” Kazu saimniecei daudzi prasīja, vai var arī nopirkt kazas pienu, kazas sieru. Cilvēki vēlas ekoloģiski tīru pārtiku, ja ir iespēja tādu ražot un pārdot, kāpēc gan nepiedāvāt,” saka R. Vasile un atgādina, ka iesākums vienmēr ir grūts un straupiešiem, kuri tirdziņu organizē, tas nav biznesa projekts, bet dullība, kas to pasauli griež. Tāpat kā to dara pazīstamais pavārs Mārtiņš Rītiņš. ” Godmanis teica: “Jāpalīdz zemniekiem”. Šādi lauku labumu tirdziņi ir vajadzīgi itin visiem. Mums jāēd tas, ko zemnieks ražo mūsu zemē. Tradīcijas jāturpina, citādi lielveikali mūs iznīcinās un būsim spiesti ēst vielas ar burtiem E, lietot antibiotikas. Mēs taču nezinām, kur tas, ko ēdam, ir audzēts, nezinām, kas dārzenī vai gaļā iešpricēts. Globalizācija ir spēcīga, bet aizvien vairāk sāk tai turēties pretī. Tas notiek visā pasaulē,” “Druvai” atzīst Mārtiņš Rītiņš un uzsver, ka šādos tirgos pats galvenais, ka nauda paliek zemniekiem, viņi saņem to, ko pelnījuši. Tā ir iespēja, ka pircējs satiek ražotāju. Un tas ir
svarīgi. “Braucu uz Itāliju, paņēmu līdzi Rīgas domes speciālistus un parādīju, kāds tur ir zaļais tirgus, nupat biju Londonā, tur arī ir lauku ražojumu tirgus. Kāpēc Londonā, Itālijā var zemnieki tirgoties, bet Latvijā ne? Rosinu domāt. Ja mēs sanāktu kopā, ja būtu pretimnākšana no abām pusēm – gan no tiem, kuri grib tirgoties, gan tiem, kuri lemj, vai viņi to drīkst, tad viss notiktu. Protams, ir liels lielražotāju un lielveikalu pretspiediens – kam tas vajadzīgs,” domās dalās Mārtiņš Rītiņš un piebilst, ka bijis pārsteigts, cik Straupē tirgus apmeklēts. Un arī nākamreiz viņš labprāt te piedalīsies.
“Straupe ir otra vieta Latvijā aiz Rīgas, kur tiek rīkots zaļais tirgus. Nu jau interese aug, vēl divās vietās Rīgā, arī Jūrmalā prasa. Būšu skaļāks, ka tādiem tirgiem jābūt,” tā Mārtiņš Rītiņš. Pēc viņa ceptā medījuma stāvēja rindā, daudzi garduma kārotāji šoreiz palika bešā.
“Puķkāpostus, gurķus ātri izpirka, aizskrēju uz māju pēdējos gurķus vēl nolasīju,” par veiksmīgo tirgošanos sacīja Elita Reinharde un atklāja, ka saimniecības galvenā nozare ir dārzeņu audzēšana, bet ar puķēm tiek segti zaudējumi. Zemniece izaudzēto pārdod Rīgā zaļajos veikalos. Uz galda arī lilijas, kuras zied siltumnīcā, Jāņu vainagi, arī tos dažs steidzīgāks un slinkāks nopērk.
Anna Šmite jau 14 gadus sadarbojas ar Mārtiņu Rītiņu, Viņa audzē garšaugus. “Stāstu un rādu jaunajai paaudzei, kādi mūsu zemītē aug garšaugi, piemēram, rukola ar riekstu garšu. Tai ir septiņi dažādi nosaukumi. Man gadījusies tā, kas ziemā neizsalst. Sējas pa dārzu, un daudziem stādus esmu devusi. Jaunieši zina dilles, pētersīļus, vairāk ne. Manā dārzā piparmētru vien piecas šķirnes. Cilvēki nāk, garšo,” stāsta saimniece. Viņa ar gandarījumu atgādina, ka kopā ar Mārtiņu Rītiņu Rīgā slavējuši pastinakus. Mārtiņš izvārījis krēmzupu, viņa rādījusi, kāds tas izskatās. Par spageti ķirbi ne viens vien rīdzinieks domājis, ka tie makaroni pildīti ķirbī, nevis pats ķirbis. “Salvija ļoti vērtīga. Der gaļām, marinādēm, mērcēm. Franču estragons – tas ir īpašs. Gadu audzēju estragonu, aizvedu Mārtiņam, viņš saka: “Ved kazām.” Mārtiņš no Anglijas podiņu atveda, nu pilns dārzs. Šo nevar no sēklām ieaudzēt. Tikai no stādiem. Paciņās ir rusik, vēl ir dabūjams arī armēņu estragons. Staļina salvijas zina visi. Ārstnieciskā salvija zied ziliem ziediem,” straupiete Anna Šmite par garšaugiem var runāt un runāt. Un tirgū klausītāju netrūka. Blakus mazmeita Paula Jurģe atklāj, ka viņai vislabāk garšo baziliks un arī pastāsta, kādas gardas mērces prot gatavot viņas tētis. “Viss, ko audzēju, ir ekoloģiski tīrs. Negribu ķīmiju,” pārliecību pauž saimniece un dod padomu, ja grūti ar laputīm cīnīties, der čilli piparu novārījums.
Stalbes pagasta SIA “Vilarija” saimniece D. Reiziņa pircējiem piedāvāja pašu saimniecībā audzētu aitas gaļu. “Ar tirgu esam ļoti apmierināti. Vietējais jērs – labi pērk. Mēs jau gaļu dodam zaļajam tirgum Rīgā, tur gan paši netirgojam. Par aitām ļoti liela interese, bērniem patīk,” saka Dace Reiziņa un ir pārliecināta, ka arī nākamā tirgū piedalīsies.
Biteniekam Otto Abzalonam uz galda palikušas vien dažas medus burciņas. ” Labi, ka tik tuvu dzīvoju. Biju uz māju aizbraucis, atvedu vēl. Šoreiz ļoti labs noiets, jo ir Jāņi, ” domās dalās biškopis un piebilst, ka diezin vai nākamajās reizēs būs tik daudz pircēju. Paša tirgus maliņā stāvēja Vilnis Teteris, kurš pastāstīja, ka paziņu mazsālītos gurķīšus iztirgojis pirmajās tirgus minūtēs. “Prasiet, kam gribat, visi pateiks, ka tirgus ir fantastisks. Kaut kas tāds Straupē nav redzēts,” sacīja Vilnis. Un viņam taisnība, arī “Druva” tirgū nesatika nevienu īgņu.
“Patīkami, ka cilvēki smaida. Daudzi neticēja, ka kas iznāks, ka būs tirgotāji, pircēji. Tagad visi smaida,” atzina Rudīte Vasile un piebilda, ka atliek vien cerēt, ka tā būs arī turpmāk. Piensaimnieki nesen devās uz Doma laukumu Rīgā, pierādīdami, cik daudziem viņu gādātais piens vajadzīgs. Arī Straupes tirdziņam jāpierāda tas, cik vajadzīga, vērtīga, neaizvietojama ir laukos ražotā produkcija, kas var dot arī labu pašiem lauksaimniekiem.
“Iesākums ir ļoti labs. Visi ceļi patiesi ved uz Straupi,” gandarīts par tirgu bija pašvaldības vadītājs Imants Kalniņš un ar saimnieka rūpi piebilda, ka tik lēni cauri Plācim autovadītāji nekad nav braukuši.
Nākamais tirgus 6.jūlijā. Un tā līdz rudenim – katra mēneša pirmajā, trešajā svētdienā. Vēl ir laiks gatavoties!
Komentāri