Ja zinām gadījumus, ka cilvēki pamet savus bērnus, tad pamests suns vai kaķis šķietami ir sīkums. Par laimi, ne sabiedrības lielākās daļas acīs un prātos. Tieši šie cilvēki meklē iespēju palīdzēt četrkājainajiem draugiem, kā prazdami. Ja pats nevar uzņemties rūpes par klaidonīti vai kaimiņa nežēlastībā kritušu pūkaini, iespēju līdzēt ir maz.
Cēsis vēl ir labā situācijā, jo iekārtota gan sīkdzīvnieku patversme, gan kapsēta. Atbildīgās amatpersonas uzsver – sīkdzīvnieku patversme ir domāta klaiņojošu mājdzīvnieku īslaicīgai izmitināšanai, lai mīlulis satiktu veco vai atrastu jaunu saimnieku. Patversme nav mājdzīvnieku aizsardzības organizācija, tā nav sabiedriska organizācija, kurā apvienojušies cilvēki, kuri aizstāv to intereses, kas ar mēli neprot runāt.
Gandrīz katra publikācija “Druvā” top situācijā, kad jautājums kļūst aktuāls sabiedrībā. Žurnālisti atceras gadījumu pirms pāris nedēļām, kad divi vīrieši redakcijas telpās ienāca ar kartona kasti rokās. Tajā gulēja nevarīgs kaķēns, kurš diez kādos apstākļos bija lauzis ķepu. Vīri sūdzējās, ka patversmē minci neņem pretim, ka nesaprot šīs iestādes lietderību un kārtību. Labā ziņa izskanēja, ka vīrieši gatavi kaķēnu izdakterēt un izaudzināt. Cerams, ka pirmais labais darbiņš jau padarīts.
“Druva” centās noskaidrot, kādos gadījumos
tad
sīkdzīvnieku
patversmes durvis klientiem ir vaļā, kādos – ciet.
“Patversmē, kāda tā ir pašlaik, var ievietot četrus kaķīšus un sešus sunīšus. Un bieži visas vietas ir aizņemtas. Pērnajā nedēļā četri no patversmē nonākušajiem sunīšiem bija cietuši cilvēku bezatbildības dēļ. Viens no viņiem ilgstoši bija dzīvojis slēgtā telpā, kamēr pats saimnieks strādājis ārzemēs un nav padomājis, ka vismaz jālūdz kādam rūpēties par mājas sargu. Cits sunītis kļuvis nevajadzīgs, kad paaudzies, izstīdzējis un vairs nav bijis kucēna omā,” situāciju raksturoja pašvaldības sabiedrisko attiecību nodaļas speciāliste Laura Zauere, kura “Druvai” līdzēja šī materiāla tapšanā.
Cēsu sīkdzīvnieku patversmi uztur deviņas rajona pašvaldības, kuras noslēgušas sadarbības līgumu un regulāri ieskaita finanses patversmes uzturēšanai. Pirms pāris mēnešiem patversmē veikts arī remonts, lai četrkājainajiem draugiem būtu drusciņ ērtāk. Patversmes vadītāja rūpējas, lai tās iemītnieki būtu padzēruši, paēduši, regulāri tiktu paskraidīties āra voljērā. Cēsu pašvaldības interneta mājas lapā un dažkārt arī “Druvā” labas gribas cilvēki var uzzināt par patversmes iemītnieku likteni un varbūt sagādāt tiem jaunas mājas.
Atgriežoties pie jautājuma, kad dzīvnieks var nonākt patversmē, tomēr jāatzīst, ka tā tomēr ir izveidota cilvēku, nevis dzīvnieku interesēs.
“Patversme ir izveidota klaiņojošo dzīvnieku izmitināšanai. Ja cilvēki zvana un sūdzas par klaiņojošu suni vai kaķi, tad ķērāji brauc, tos noķer, izvieto patversmē, un meklējam vai vecos, vai jaunus saimniekus. Diemžēl nevaram nodarboties ar dzīvnieku ārstēšanu, tad vajadzīgs veterinārārsts, medikamenti, un tas ir dārgi,” skaidroja pašvaldības komunālās nodaļas speciāliste Anita Bukeja. Diemžēl uz “Druvas” modelētām situācijām arī atbilde bija negatīva – ja redzu, ka suns klaiņo, tad mans pienākums par to ir ziņot pašvaldības policijai, nevis likt rējēju mašīnā un vest uz patversmi. Ja redzu, ka mājdzīvnieks ir notriekts, man jābrauc ar viņu pie veterinārārsta, nevis uz patversmi. Ja suns pieklīst lauku apvidū, tad jāziņo vietējai pašvaldībai, nevis jāaizved uz patversmi, cerot, ka labs saimnieks noteikti mīluli meklēs tur.
“Diemžēl jāsaka- ja iespējas būtu šādas, tad visiem nevarētu palīdzēt, jo cilvēki mēdz būt arī negodīgi- atved savu suni un saka, ka svešs. Izlaiž pie patversmes durvīm kaķēnus,” tā Anita Bukeja un piebilda, ka brīdī, kad cilvēks sapratīs atbildību, kas nāk līdzi mājdzīvnieka iegādei, būs daudz mazāk nelaimīgu dzīvnieciņu. Kā gan citādi, ja ne ar bezatbildību izskaidrot faktu- visvairāk dzīvnieku patversmē ir rudenī- vasara beigusies, bet saimnieki devušies prom no laukiem uz Rīgu. Pasaulē pat dzirdēts fakts, ka vispārpildītākās dzīvnieku patversmes ir pēc jaunā gada, jo aprūpētāju rokās nonāk kucēni un kaķēni, kuri bijuši Ziemassvētku dāvanas.
Cilvēki ir un būs dažādi, tāpēc ne tikai pārējā pasaulē, arī Latvijā jau ir precedenti, ka dzīvnieku mīļotāji dibina sabiedriskās organizācijas, lai pie nelaimē nonākuša dzīvnieka varētu steigties pat nakts melnumā. Tam vajadzīga cilvēku un sabiedrības nesavtība, jo nelaimē izglābtam dzīvniekam ar mīļumu vien bieži nepietiek. Vajag līdzekļus ārstēšanai, kvalitatīvai barībai, sterilizēšanai, lai izglābtais dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi nākotnē. Arī labu saimnieku meklēšana un atrašana ir nopietns uzdevums.
Komentāri