Mūsdienās, kad lielāko darbu ikdienā veic dažādas ierīces, arvien vairāk tiek novērtēts roku darbs. Neiedomājami šķiet, ka kāds ikdienā vairāk raksta ar roku, nekā izmanto datora iespējas. Tieši šādi aizrit priekulietes Sandras Šķilas – Apines dienas, kura apzināti pameta iepriekšējo darbavietu, lai nodotos savam vaļaspriekam – kaligrāfijai – un iemācītu to citiem.
“Ja padomā, interese par kaligrāfiju man radās, kad uzsāku skolas gaitas. Jau tad man patika atveidot skolotāju rokrakstus un parakstus,” smejoties stāsta Sandra un bilst, ka rūpējusies, lai skolas pieraksti izskatās skaisti. “Agrāk nemācēju formulēt, kas īsti ir tas, kas patīk, bet pirms sešiem gadiem internetā atradu kaligrāfijas kursus. Iestājos, bet nāca krīzes gadi, studijas pametu, bet bija ielikti pamati, pašmācības ceļā apguvu rakstību ar platgala spalvu, pēc tam ar smalko spalvu, bet šobrīd tiek apgūta rakstība ar spalvu,” norāda priekuliete.
Lai arī šķiet, ka ar kaligrāfiju var nodarboties tikai tie, kuriem piemīt pacietība un skaists rokraksts, tā neesot. “Kaligrāfija nekādi nav saistīta ar rokrakstu, lai gan daudzi tā uzskata. Rakstot ar spalvu, cilvēks nepārtraukti domā pie tā, kas tiek darīts, rakstot ar pildspalvu nē, jo galvenais mērķis ir pierakstīt informāciju. Ar instrumentiem, kādi tiek izmantoti kaligrāfijā, pat labi gribēdams, nevar uzrakstīt neglīti,” atzīst Sandra un teic, ka kaligrāfija ir ne vien labs stresa noņēmējs, bet palīgs slimību ārstēšanā. “Ķīnā, kur kaligrāfija ir ļoti attīstīta, uzskata, ka nav tādas slimības, kuras ar kaligrāfijas palīdzību nevarētu izārstēt. Nodarbojoties ar to ikdienā vismaz piecpadsmit minūtes, var sakārtot domas, mazināt stresu un iemācīties pacietību, kas ir nozīmīgi hiperaktīvu bērnu ārstēšanā,” atklāj kaligrāfe. Tieši bērni ir tie, ar kuriem nākotnē Sandra vēlētos strādāt. “Es atbalstu glītrakstīšanas mācību stundas atjaunošanu skolā. Piemēram, Ķīnā bērni joprojām raksta ar spalvu un tušu, savukārt uzņēmumos piecpadsmit minūtes dienā darbinieki velta kaligrāfijai, lai attīstītu smadzeņu puslodi, kura atbild ne vien par tēlaino domāšanu mākslas jomā, bet veicina domāšanu matemātikā un datorizētajā pasaulē. Šeit atkal varētu ņemt piemēru no Ķīnas, jo, kamēr bērns nav iemācījies rakstīt ar roku, tikmēr datoru izmantot nedrīkst, savukārt Latvijā bērnam jau pirmajā klasē uzdod mājasdarbu, kurš jāizpilda, izmantojot datoru. Tā bērns neiemācās ne rakstīt burtus, ne domāt līdzi tam, ko raksta. Burtu rakstīšana attīsta smalko motoriku, kas savukārt veicina labākus rezultātus ne vien mācībās, bet arī dzīvē,” tā kaligrāfe Sandra Šķila – Apine.
Komentāri