Igauņiem Cēsīs vēstures liecība – Uzvaras piemineklis

Jaukā atvasaras dienā Cēsīs ciemojās Juris Treijs un Enns Tups. Abi cieši saistīti ar Cēsu Uzvaras pieminekļa atjaunošanu. Juris bijis Igaunijas Ārlietu ministrijas sekretārs, Enns atvaļināts Igaunijas Aizsardzības spēku ģenerālleitnants,  bijis arī aizsardzības ministrs. Viņi tikās ar domubiedru, vienu no Uzvaras pieminekļa atjaunošanas idejas virzītājiem Māri Niklasu.

“Vienmēr ir prieks būt Cē­sīs,” uzsvēra J.Treijs, bet E.Tups atgādināja, ka igauņus un latviešus saista vēsture, brīvības cīņas.

Staigājot pa Vienības laukumu, viņi atcerējās, kādi bija šķēršļi, lai atjaunotu pieminekli. J.Treijs bija vidutājs starp Igaunijas valdību un pieminekļa atjaunošanas idejas uzturētājiem Cēsīs.    “Igau­nijas valdībā, kad apsprieda Uz­varas pieminekļa celtniecību Cē­sīs, ministri teica, lai latvieši to dara. Izstāstīju brīvības cīņu vēsturi un arī skaidroju, ja dolomītu vedīs no Sāremā, turieniešiem būs darbs. Lielāko daļu pieminekļa taču finansē latvieši,” atcerējās J.Treijs un pastāstīja, ka tad, kad 1924.gadā cēla Uzvaras pieminekli, nebija kritušo igauņu saraksta. Viņš to atrada arhīvā, un saraksts ielikts laika kapsulā pieminekļa pamatos.    Kad naudu brīvības cīņu un neatkarības simbolam ziedoja igauņu virsnieki Kanādā, tad finansējumu piešķīra arī valsts. M.Niklass uzsvēra, ka J.Treija iesaistīšanās palīdzēja mērķi pavirzīt uz priekšu.

“Par vēsturi jārunā, tā jāstāsta, jāskaidro,” atgādināja E.Tups un pastāstīja, ka pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstis militārajā jomā sadarbojās, tika izveidots Baltijas bataljons ar bāzes vietu Ādažos. Arī Jūras spēkiem kopīga sadarbība. “Lietuva visu laiku gribēja būt līdere, bet pret divām valstīm tas neizdevās. Kopš esam NATO, situācija ir mainījusies. Kaut gan militārajā jomā mēs varētu vairāk sadarboties, kaut vai iepirkumos,” viedokli pauda ģenerālis un atgādināja, ka mēs katrs zinām, kurš ir mūsu sabiedrotais, kurš ienaidnieks.

J.Treijs pastāstīja, ka, runājot ar vēstures skolotājiem, viņi atzinuši, ir sarežģīti stāstīt par notikumiem no 1989. līdz 1992 gadam, kā tika atgūta neatkarība, arī par padomju okupācijas liecībām. “Igaunijā visi padomju pieminekļi ir demontēti, tie nolikti muzejā Tallinā. Bet ir apbedījumi, kur grūti pateikt, kas tur apglabāts. Mēdz stāstīt, ka simti, bet izrādās vien daži. Tallinā ir padomju piemineklis, kas uzcelts uz vācu karavīru kapiem. Situācijas dažādas, tās nedrīkst noklusēt,” sacīja J.Treijs un uzsvēra, ka Uzvaras piemineklis Cēsīs ir vēstures liecība.

E.Tups vērtēja, ka karš Ukrainā labi parāda, kā Krievijas gadu desmitu retorika, ka imperiālisms un NATO ir lielākie  ienaidnieki, kaut retais saprot, ko tas nozīmē, nes augļus. “15 bijušajās padomju republikās netrūkst cilvēku, kuriem tā aizvien ir patiesība,” bilda ģenerālis.

Viesi kopā ar M.Niklasu pabija Inešos un apskatīja Piebalgas vēs­tures ekspozīciju par Otrā pasaules kara vēsturi. “Igauņi bija pārsteigti par muzeja veidotāja Mārtiņa Frīdvalda savulaik paveikto, kā viņš pratis ekspozīcijā stāstīt par vēstures notikumiem, cilvēku lomu,” pastāstīja M.Nik­lass.

Igauņi pabija arī Dzērbenē, kur apskatīja novadpētniecības ekspozīciju un Jettes Užānes piemiņas istabu. M. Niklass viesiem uzdāvināja kopā ar Gunu Rukšāni sarakstīto grāmatu “Cēsu uzvaras pieminekļi”. Tās aizmugurē ir E.Tupa vārdi: “Kā vienā igauņu dziesmā teikts, “mums neiztikt bez Latvijas”, un… droši vien arī Latvijai bez mums. To pierādīja gan Cēsu kaujas 1919.gada vasarā, gan kopīgās uzvaras simbola – Cēsu Uzvaras pieminekļa -atjaunošana 1998.gadā.”

Igauņi ieinteresējušies par grāmatas tulkošanu igauniski, tiks meklētas iespējas.