Amatas novada Drabešu pagastā uzceltajā Mežabrāļu bunkurā aizvadīts Vislatvijas nacionālo partizānu saiets. Zināms, ka šobrīd vēl dzīvi 27 nacionālie partizāni, uz satikšanos ieradās deviņi no viņiem, arī Ēvalds Baumanis no Amatas novada, kurš arī partizānu gaitās darbojies šajā pusē. Godināt nacionālos partizānus ieradās vairāk nekā simts apmeklētāju.
Pasākuma vadītājs un bunkura veidotājs Agris Šults, uzrunājot klātesošos, citēja nacionālo partizānu organizācijas “Tēvzemei un brīvībai” 1945.gada 17.augusta izdevumā rakstīto: “Ir lieki minēt un zīlēt dienu, kad nāks zaudētā un izciestā atlīdzinājums. Latvija būs brīva, tāpat kā nakti nomaina diena un ziemu pavasaris. Nāks tā stunda, kad vīri no meža aiztrieks sarkanā karoga balstītājus, lai atraisītu brīvo sarkanbaltsarkano karogu mūžīgam plīvojumam.” Diemžēl bija jāgaida 46 gadi, lai tas notiktu.”
Vairāki runātāji uzsvēra, ka tieši šī nepakļaušanās, iznesta cauri visiem padomju gadiem, bija tā, kas aicināja tautu celties, lai atkal atgūtu savu neatkarību. Par to runāja arī Saeimas deputāts, novadnieks Aleksandrs Kiršteins: “Mūsu uzdevums uzturēt šo ideju. Nevis kā skaistu pastkarti, uz ko paskatīties, bet kā svētu mantojumu, lai to zinātu jaunā paaudze. Lai tā zinātu, kā rīkoties, jo nekad nevaram paredzēt, kas mūs gaida nākotnē.”
Viņš nacionālajiem partizāniem pasniedza grāmatu “Nezināmais karš”, kurā savākts plašs materiālu, atmiņu un fotogrāfiju krājums par pretošanās kustību. Tajā pieminēts aptuveni tūkstotis pretošanās kustības dalībnieku, bet, kā norādīja A. Kiršteins, kopumā viņu skaits tiek lēsts uz 30 000 un iespējams, ka visi joprojām nav apzināti.
Apsveikumu nacionālajiem partizāniem bija atsūtījusi arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, uzsverot, ka nacionālie partizāni bija tie, kuri baisākajos staļiniskā režīma gados iestājās par brīvas, neatkarīgas un nacionālas valsts atjaunošanu: “Pateicoties jūsu cīņai un nākamajām paaudzēm mantojumā atstātajiem sapņiem un ideāliem, 1991.gadā pilnībā tika atjaunots Latvijas Republikas valstiskums.”
Okupācijas muzeja pētniece un Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētāja vietniece Inese Dreimane norādīja, ka šis pasākums ir kārtējais apliecinājums, ka tikai kopā kaut kas paveicams: “Savulaik cilvēki nāca kopā un aizgāja mežos, lai cīnītos pret komunistisko režīmu. Mums izdevies savest kopā cilvēkus, kuri savulaik izdarīja izvēli – iet un karot par Latvijas neatkarību. Pretošanās kustība savas pastāvēšanas gados parādīja, ka Latvijas tauta spējīga pretoties, nepakļauties. Partizānu cīņas mērķi ir nevis uzvarēt frontālā kaujā, bet ilgstoši, neatlaidīgi graut režīma stabilitāti, neļaujot tam justies droši. Partizānu uzdevums bija darboties pamazām. Un šis – pamazām – palika, neraugoties uz to, ka bruņotajai cīņai nebija lemts vainagoties ar panākumiem. Atmiņas par to, ka esam cīnījušies, ka neesam padevušies, klusām, bet neatlaidīgi nāca līdzi mūsu tautai visus gadus līdz atmodai. Šie čukstus izteiktie nostāsti, šīs atmiņas palīdzēja atkal sanākt kopā un pieprasīt neatkarību savai valstij. Jūs visi esat darījuši ko tādu, par ko mēs šodien varam tikai noliekt galvas un jums pateikties.”
Nepieciešamību valstiski izteikt pateicību mežabrāļiem pauda arī nacionālo partizānu vēstures pētnieks Jānis Vasiļevskis, paziņojot, ka novadpētnieku un vēsturnieku grupa nolēmusi izvirzīt visus nacionālās bruņotās pretošanās kustības dalībniekus valsts apbalvojumam – Viestura ordenim. Viņš arī nolasīja vēstuli Ordeņu kapitulam, ko iesniegs kopā ar apbalvojuma pretendentu sarakstu. Tajā cita starpā teikts: “Drīz latviešu tauta atzīmēs savas valsts dibināšanas simto gadadienu. Latvijas neatkarības cīņās un pretestībā okupācijas varām tūkstoši ziedojuši savu dzīvību, brīvību, labklājību, karjeras iespējas, palikdami uzticīgi savai valstij un tautai. To starpā vīri, kuri ar ieročiem rokā vairāk nekā 12 gadus cīnījās Latvijas mežos, nezaudējot pārliecību par taisnības uzvaru. Nacionālo partizānu karš Latvijā ilga no 1944.gada līdz 1957.gadam, tajā piedalījās vairāk nekā 20 tūkstoši dalībnieku. Ir pēdējais brīdis izteikt tautas atzinību tiem pretošanās kustības dalībniekiem, kuri vēl ir mūsu vidū.”
Ēvalds Baumanis, atceroties savas partizāna gaitas, pastāstīja, ka tās ilgušas apmēram gadu, no 1945.gada rudens, kad viņš aizgājis partizānos un kopā ar vēl 12 cīnītājiem gadu pavadījis apkaimes mežos: “Lai arī pagājis daudz gadu, tas laiks joprojām ir atmiņā. Tas bija skarbs laiks, bet citādi nevarēja. Man laikam tas no tēva, kurš piedalījās Brīvības cīņās un palīdzēja izcīnīt brīvu Latviju. Cerēju, ka man arī izdosies sagaidīt brīvību, taču tas tik ātri neīstenojās. Mūsu pēdējais bunkurs bija pie Nītaures robežām, bet jutām, ka esam atklāti, bijām ceļā uz jaunu vietu, kad tikām pamanīti. Četri krita, man izdevās aizmukt, bet sapratu, ka nekādu cerību vairs nav, tāpēc devos uz Cēsīm pieteikties. Jāatzīst, ka tiku cauri samērā viegli, tikai astoņi gadi izsūtījumā. Šādas satikšanās ir derīgas, vien žēl, ka no savējiem esmu palicis tikai viens.”
Komentāri