Lauku sievietes vēlas aizstāvēt ģimenes vērtības sabiedrībā Lauku sieviešu apvienības un mazo klubu aktīvās dalībnieces paudušas viedokli, ka Latvijā var runāt par uzņēmīgu sieviešu kustību, kurā apvienojušās jau vairāk nekā četri tūkstoši sieviešu. Viņas nekaunas, ka kādreiz sauktas par pelēkajām lauku pelēm, jo tagad tieši viņas ir gatavas paust viedokli pašvaldībās, ministrijās un valdībā, aizstāvot lauku sieviešu un ģimeņu intereses. Pārrunājot valsts sociālo, izglītības politiku un ekonomikas lietas, lauku sievietes droši apgalvo, ka jomas valstī ir tik nesakārtotas, ka “iebrists tik dziļi auzās, ka nevar zināt, kā ārā tiks.”
“Druva” uz sarunu aicināja aktīvas lauku sievietes no mūsu rajona un citiem novadiem, kuras aizvadītajā nedēļā darbojās sieviešu vasaras skolā, kas notika Inešos. Sarunā piedalījās sieviešu resursu centra “Prieks” vadītāja Biruta Mežale no Cēsīm, Liepas sieviešu kluba “Brigita” vadītāja Brigita Buša, Dzērbenes sieviešu kluba “Nianse” vadītāja Daina Šmite un kolēģes no kaimiņrajoniem – Apes attīstības atbalsta kluba valdes priekšsēdētāja Laura Pope un Ventspils novada sieviešu biedrības “Spārni” vadītāja, kā arī Latvijas lauku sieviešu apvienības (LLSA) valdes locekle Zigrīda Krauze.
Izseko pārmaiņām laukos -Kas jūs visvairāk satrauc, vērtējot dzīvi laukos?
B.Mežale:- Greizi ir tas, ka lauki paliek tukši, ka latviešu sievietes pamet savus vīrus, bērnus, atstāj pie pusdzērājiem vecākiem un aizbrauc uz Īriju. Te izirst ģimenes, tur veidojas citas. Latvijas nācija izmirst kā veca kartupeļu šķirne.Valdībai būtu jāmaksā subsīdijas nevis par apstrādātu hektāru, bet sievietei par to, ka viņa dzīvo mūsu laukos, meklē sev darbu, pat veido jaunas darba vietas. Sešos gados sievietes ir iemācījušās rakstīt projektus, veidot savus mazos uzņēmumus. Uzsākušas uzņēmējdarbību. Pirms pieciem, sešiem gadiem ne tuvu tā nebija.
D.Šmite:- Valstī daudzās jomās cīnās ar sekām, bet nerisina notiekošo saknē. Ģimene valstiskajā līmenī ir nulles vērtībā. Ir vajadzīgas programmas jaunajām ģimenēm, speciālisti, kas pašreizējos apstākļos palīdzētu uzsākt vai turpināt dzīvi laukos. Sievietes ir stiprākas, saliedējušās, tāpēc mēs esam gatavas izcelt ģimenes vērtības. Kāpēc Latvijā tik daudz runā par sliktajām ģimenēm, netradicionālajām formām, tām ir tāda publicitāte, bet nerunā par cilvēkiem, kuri atraduši sevi laukos, audzina bērnus. Runājot par lauku sievietēm, analizējot aizvadītos gadus, varam runāt ne tikai par savas pašapziņas celšanu. Mēs esam spēks, varam iesaistīties dažādu sabiedrisko jautājumu risināšanā, politikā. Varam ieteikt, kādus likumus mainīt, lai mainītos dzīve laukos, jo labi redzam un jūtam trūkumus.
B.Buša: – Arī Liepā pa šiem gadiem ir izveidojies un saglabājies sieviešu kluba kodols. Arī citas, organizācijā neiesaistījušās sievietes izteikušas vēlmi piedalīties mācībās, nodarbībās. Sievietes tiek ārpus mājas, uzelpo. Rodas daudz vairāk enerģijas. Nākam kopā – pensionāres, jaunās māmiņas, pašvaldībā strādājošās. Un tāpēc mēs maināmies, ka ir izveidojies jauns paziņu un interešu loks. Nevar tikai tā, ka sieviete iet darbā, kā zirgs iejūdzies. Nevar jau tikai vārīt zupas katlus – vīram, bērniem. Lai vienu vakaru iztiek bez! Ir jāatļaujas dot iespējas tikai sev.
L.Pope: – Sievietes vērtības ir mainījušās. Līdz šim taču sieviete bija pelēkā lauku pele, kas dzīvoja mājās un domāja, lai ģimene ir paēdusi, māja tīra, veļa izgludināta. Tagad sieviete pievērš uzmanību garīgajām vērtībām, izglīto ģimeni, arī sabiedrību. Ja lauku sieviete, kura gadu gadiem ir redzējusi tikai darbu – govis un siena pļavu, priecājas, ka beidzot redz cilvēkus, dzīvo pati sev, tad tas, ko mēs darām, ir vajadzīgs. Ko tas liecina par dzīvi Latvijas laukos? Tikai to, ka valstī cilvēks kā vērtība neeksistē. Mūsu valsts ir ANO, NATO sistēmās. Bet, ja paskatāmies, kāda ir izglītības sistēma, kāda sociālā sistēma? Saka, ka sabiedrībai jāpievērš uzmanība garīgajām vērtībām. Piedodiet, bet ne velna nepievērš! Ir tikai doma, ko celsim, kā plānosim, ko no sevis piedāvāsim ārzemēm. -Vai un kā iespējams notiekošo mainīt?
Z.Krauze: – Kādreiz mēs par daudzām lietām diskutējām tikai kluba tikšanās reizēs, šādās vasaras skolās, nometnēs. Tagad mēs aizejam uz Ministru kabineta sēdi. Vēl pirms pieciem gadiem tam būtu daudz šķēršļu, arī psiholoģiski. Tagad esam iekšā politikā. LLSA esam nopietni diskutējušas, ka uz nākamajām Saeimas vēlēšanām Latvijā tieši sievietes varētu veidot jaunu politisko spēku, lai risinātu daudzas valstī pastāvošas problēmas.
Sievietēm jāstrādā un jānopelna -Jau ieminējāties, ka sieviešu un ģimeņu labklājību sekmētu sakārtots darba tirgus. Laukos nav kur strādāt vai nav kas strādā?
D.Šmite:- Cilvēki ir prom Īrijā, Anglijā, Dānijā. Jo uzņēmēji par darbu nevar samaksāt. Prom devušies labākie speciālisti. Ja būtu normāla darba vieta, apmaksāts darbs, tad arī nemeklētu iespējas svešumā. Ja kādam prasām, kā klājies, nesaka jau, ka ļoti viegli! Ir jau arī cilvēki, kuri atgriežas. Viņi sapelnījuši tur naudu, te paņem kredītu un uztaisa uzņēmumu, domājot, ka strādās Latvijā. Un tad izbauda uz savas ādas nodokļu politiku. Atkal jālikvidējas un jādodas prom uz to pašu Īriju. Ja maza zemnieku saimniecība cīnās, tad ir tik daudz Eiropas regulu, kuras sekmē vai nu likvidēšanos, vai paplašināšanos. Bet vai tas ir tas, ko lauku sieviete, ģimene ar maziem bērniem vēlas? Faktiski jau nav nekāda atbalsta jaunajām ģimenēm, jaunajiem uzņēmējiem, maziem lauku uzņēmumiem.
B.Buša:- Kas notiek pie mums? Sieviete strādā pie uzņēmēja, piemēram, lielā viesu mājā. Viņa strādā, neskaitot slodzes, strādā brīvdienās. Viņai izmaksā atvaļinājuma naudu, un tie ir 48 lati! Par kādu likumu ievērošanu, kādu sakārtotību mēs vispār varam runāt? Tāpēc cilvēki dodas prom. Un kāpēc lai viņi to nedarītu? Man pilnīgi nav skaidrs, uz ko Latvija ir tendēta – uz pirkšanu, pārdošanu, uz tūrismu? Es nesaprotu. Ir iespaids, ka pērk un pārdod – lielveikals ceļas aiz lielveikala, tur realizē ievestos dārzeņus, citviet saražoto pārtiku. Kāpēc valstī nedomā par ražojošo sfēru? Ja ģimenē sēdēšu, rokas klēpī salikusi, man nebūs ne ko ēst, ne mugurā vilkt, ne par ko dzīvokli samaksāt. Man jādomā, ko darīt, lai varam iztikt. Gluži tāpat jārīkojas valstij. Ja tā nedomās, kā pabarot savu tautu, lai tai ir darbs, normāli dzīves apstākļi, tad pārredzamā nākotnē būs krīze.
Savs bizness neglābj
B.Mežale: – Es savā uzņēmumā, ņemot vērā pastāvošo nodokļu sistēmu, ievērojot likumus, nevaru darbiniekam samaksāt tik, cik gribētu. Ja no algām gribu samaksāt visus nodokļus, kādi ir tēriņi? Bet cilvēki man atklāti saka, ka no tā, ka tiek samaksāti nodokļi, viņu labklājības līmenis neceļas. Cilvēkam jau to naudiņu vajag uz rokas un šodien. Brīnās, kāpēc daudzviet algas aploksnē? Cilvēki piekrīt aplokšņu algām, lai varētu izdzīvot. No valsts nekādu atbalstu, uzsākot savu uzņēmējdarbību, neesmu saņēmusi. Nekādu. Ja neskaita vietējo pašvaldību, kas iedeva kredītu uz gadu. Kāpēc nevarēja atbalstīt uzņēmīgās sievietes?
L.Pope:- Sievietes mēģina darīt to, ko kādreiz mācījušās. Arī mūspusē mēģināja uzņēmējdarbību uzsākt, kādus gadus pastrādāja un oficiālo uzņēmējdarbību bija spiestas likvidēt. Tagad strādā savās mājās kā frizieres, šuvējas. Sieviete laukos, strādājot un samaksājot visus nodokļus, nespēj uzturēt sevi un nopelnīt ģimenei. Nodokļi pašlaik vērsti uz to, lai celtos ekonomikas līmenis, bet pasliktinās cilvēku dzīves līmenis, tā kvalitāte.
B.Mežale: – Cēsīs kursos pērn uzņēmējdarbības pamatus apguva 42 sievietes. 16 no viņām ir reģistrējušas firmas un strādā. Ekonomikas ministrijā uz sienas stāv rakstīts, ka valsts atbalsta mazo uzņēmumu attīstību laukos. Kad prasu, kā palīdzēsiet, vienīgā atbilde – ejiet uz Zemkopības ministriju, jo tiem vairāk naudas, prasiet viņiem. Nu, nav tā objektīva atbilde. – Jūs esat uzklausījušas arī ārvalstu pieredzi, kas krāta, piemēram, Norvēģijā. Kā tur lauku sievietes atrod savu vietu sabiedrībā, darba tirgū?
Z.Krauze:- Norvēģijā valsts un ierēdniecība ir pretimnākoša. Mums ir birokrātija, neuzticēšanās, un kontrolē tos, kurus var izkontrolēt. Tur mazie, lauku sievietes vadīts uzņēmums, atskaites dod pēc godīguma principa. Un norvēģietes nesaprot, kāpēc Latvijā tik ļoti ierēdņi nosit vēlmi darboties, entuziasmu. Viņas tāpat izveidojušas radošās darbnīcas, šūšanas cehus, strādā lopkopībā. Tur ceļmalās tirgo ievārījumus, un neviens nav nomiris! Mums jātaisa simt analīzes un vēl pateiks, ka nedrīkst. Tāpēc mūsu sievietes ir apbrīnas vērtas. Arī Ventspilī ir izveidotas lielas zemnieku saimniecības, kuras vada sievietes, izveidojām žēlsirdības māju, kur piedāvājam sociālos pakalpojumus. Lauku sievietes raksta projektus, izmanto ES līdzekļus, bet tas prasa ļoti daudz pūļu, ļoti liela ir birokrātija. – Bet pieminētā ievārījuma tirgošana. Vai mūsu sievietes tā vēlētos strādāt un pelnīt?
Z.Krauze:- Latvijas dvēsele dzīvo laukos. Katrā latvietī ir nedaudz no zemnieka. Tas ir mūsu senču mantojums – sīkstums, darba mīlestība. Tas viss ir lauku sievietē, arī varēšana un mīļums.
B.Buša: – Jūs nenopirktu piena litru no zemnieces? Bet viņa nedrīkst tirgot. Laukos izput mazās saimniecības, nav nekāda atbalsta. Liepā varētu tirgot gurķus, kāpostus, tomātus. Cilvēki ietu un pirktu, bet tagad ir tā – ja tu pērc, viņam tā uzsūti kontroli. Es esmu sociālismā dzimusi un augusi, bet tieši tagad nejūtu, ka Latvijā pie varas būtu zemes patrioti. Viņi nedomā par tautas, bet katrs par savu personisko labklājību.
Sašķobījusies vērtību skala
-Vasaras skolā jums bija lekcijas, kuras vadīja psihologi, filozofi. Runājāt par naudu vai dvēseli?
B. Mežale:- Cilvēkam būtu jānopelna tik daudz , lai varētu normāli dzīvot. Bet kāda mums ir labklājība, ja ģimene nevar uz teātri aizbraukt? Biļete maksā 15, pat 30 latus. Cik degviela? Teātri priecājas, ka zāles izpārdotas, bet kas izrādes apmeklē? Man ir tāda sajūta, ka kādam ir izdevīgi, lai tauta noslīktu materiālajās rūpēs, lai paliktu aizvien neizglītotāka. Vakar lekcijās runājām par kultūru ar dramaturgu Paulu Putniņu. Viņš teica, ka repertuāros neņem lugas, kurās attēlota mūsdienu dzīve, pašreizējā situācija laukos. Šodienas problēmas ir bīstami celt dienas gaismā, tāpēc spēlē klasiku. Tas tiešām ir bīstami – sakustināt visu sabiedrību, parādot domu dažādību.
B.Buša:- Ģimenes ir uz bankrota robežas. Kā var veicināt garīgo attīstību, ja visam ceļas cenas? Vienīgi sarunājoties, bet neieguldot līdzekļus. Cik cilvēks var tērēt savām interesēm? Saka, ka maizei būs rekordaugsta cena. Pieaugs cenas pārtikas produktiem. Kas notiek ar valsts ekonomiku?
D.Šmite:- Valsts ekonomika ir lielās auzās, tā sabrūk. Cik cilvēkiem nav kredītu? Valstsvīri saka – taupiet, ieguldiet līdzekļus bankā, bet kāpēc lai mēs būtu tie muļķi?! Ja valsts dzīvo ar milzīgiem parādiem – taisa būves, tiltus. Par kādām summām?
L.Pope:- Valsts labklājība celsies tad, kad nomainīsies politiķu paaudzes. Kad izaugs jaunā paaudze, kas tagad ir skolas solā. Naivi? Varbūt. Bet man gribas domāt, ka ir ne tikai materiālas vērtības, bet sirds un prāta svars. Kad cilvēks būs lielākā vērtība, tad dzīve kļūs labāka.
Komentāri