Pirms četriem gadiem Amatas novada “Jaunciema jēros” aitām ganībās vairākkārt uzbruka vilki. Vienā no uzbrukumiem plēsoņas nokoda 12 Dorper šķirnes aitu mātes, nākamajā reizē 11 Sufolk mammas. Pārdzīvotais “Jaunciema jēru” saimniekam Joahimam Šultheisam lika pārdomāt ganāmpulka drošību. Viņš Vācijā iegādājās divus Pireneju kalnu suņus, pavairoja. un pašlaik viņam ir seši. Viņš Vācijā iegādājās sešus Pireneju kalnu suņus. Tagad saimnieks naktī guļ mierīgi, viņa aitas neapdraud klejojoši suņi, vilki vai zaglīgi ļautiņi.
Jau vairāku simtu gadu garumā šie suņi izmantoti kā ganāmpulka sargi, taču pirenejiešiem ir arī izstādes suņu līnija. Šī ir būtiska atšķirība, jo darba suņi nekad neatnesīs starptautisku izstāžu trofejas un otrādi -izstādes suņi nekad nesapratīs, ko iesākt ar vienu vienīgu aitu, kur nu vēl desmit.
Izrādās, Pirenejas kalnu suņi, kas dzīvo aplokā pie aitām, saimnieka komandas nesaprot. Saimnieks stāsta, ka tie vispār neko nesaprot: “Tie suņi arī neklausa, jo tiem tas nav jādara. Suņi ir pilnībā pārliecināti, ka paši ir inteliģentas aitas, bet, balstoties uz saviem suņa instinktiem, tomēr sargā savu baru, un tas arī viss! Pireneju kalnu sunim nav saimnieka. Tas pats sev ir saimnieks. Turklāt šis suns nerespektē saimnieku, tas to tikai akceptē, kā jau aita.”
J. Šultheiss stāsta, ka cēlie, baltie suņi dzīvo kopā ar aitām, guļ kopā ar tām un ganībās arī dzemdē savus kucēnus, bet pa ziemu kopā ar aitām dzīvo kūtī. Rodas jautājums, kur tad jēga no šāda suņa? J. Šultheiss skaidro: “Ieejot ganībās, šis suns, jūs rejot, brīdinās, bet neapdraudēs. Kad, pēc viņa saprašanas, jūs pieiesiet pārāk tuvu viņa baram, tas aizsargāsies un uzbruks. Būtībā Pireneju kalnu sunim gēnos nav agresijas kā Kaukāza vai Āzijas suņiem, taču savu baru tas aizstāv, sargā to, ko uzskata par savu ģimeni.”
Šie suņi jāņem pāros, jo daba iedalījusi, ka viens ir priekšnieks, bet otrs strādnieks: “Viens vairāk guļ pie bara un novēro teritoriju, nāk palīdzēt otram tikai tad, kad vajag.” Ja Pireneju kalnu suni aplokā ielaiž vienu, bez draudziņa, tam kādā brīdī var kļūt garlaicīgi un tas var sagribēt paspēlēties ar aitām: “Spēlējoties var sanākt izplēst aitai kādu vilnas kušķi un sagaršot asinis, tad tas kļūst bīstami. Šie suņi principā nezina, kas ir gaļa. Tie nekad netiek baroti ar gaļu, tikai ar sauso barību, un to viņi ēd tikai noteiktu devu. Ja sunim priekšā noliktu desmit kilogramu sausās barības, dzīvnieks to sadalītu desmit dienām. Par savu normu dienā vairāk neapēdīs, tāpēc kalnos ir speciālas barotavas, kuras, sarēķinot dienas devas, tiek uzpildītas reizi mēnesī.”
Vācijā šāds kucēns maksā 1300 eiro. Sākotnēji saimnieks nopircis divus pirenejiešus, tad tos pavairojis. Varētu likties paprāva summiņa par suni, kurš domā, ka ir aita, taču J. Šultheiss saka, ka tas atmaksājas: “Limbažu pusē, Aijas Šneideres saimniecībā, katru gadu regulāri aiznesa 30 – 40 aitas. Pērn viņi iegādājās divu suņus, un kopš tā brīža viņiem nav pazudusi neviena aita.”
Pireneju kalnu suņi ir neiecietīgi pret klejojošiem suņiem. Saimniecībā vienīgais suns, kuru tie respektē, ir ganu suns borderkollijs: “Un arī tikai kopā ar mani, viens pats ganu suns nedrīkst iet aplokā pie aitām. Arī man pirenejieši ir priekšnieki, es tikai izmantoju šo dzīvnieku gēnu priekšrocības. Tie ir neatkarīgi no cilvēka, un tas ir labi, jo līdz ar to šīs šķirnes suņiem nevar pielabināties. Tie ir atkarīgi tikai no barības.”
Otrs saimnieka prieks, lepnums un acuraugs ir jau pieminētais borderkollijs vārdā Hope (cerība – no angļu val.), kura dzimtene ir robežas reģions starp Skotiju un Angliju, no tā arī radies šķirnes nosaukums (border -robeža). Šī ir īstena darba šķirne. Pastāv uzskats, ka borderkollijs spējot hipnotizēt ganāmpulku, un tik tiešām Hope sniedz lielisku demonstrāciju. Šim sunim piemīt īpašs, pētošs skatiens, kas saimnieku nemitīgi uzrunā – ko darīt? Borderkolliji popularitāti iemantojuši ar izcilajām darbaspējām un dažādos testos visaugstāk novērtēto intelekta pakāpi starp visām suņu šķirnēm: “Jau būdams kucēns, borderkollijs visu dara pats, šis gēns pārdzimst. Tas zina, kā jāgana aitas, es tikai koordinēju rīcību.” Hope allaž iet līdz uz ganībām un ir tik apķērīga, ka no aitu bara spēj atšķirt vienu vienīgu aitu, to, kuru saimnieks nolūkojis.
Šķiet, tas ir apbrīnojami, taču saimnieks atsmej: “Tas nav brīnums, tā ir dresūra un labi gēni, kas arī dārgi maksā. Ļoti vienkārši!”
Amatas novada saimnieks bija pirmais Latvijā, kurš ieviesa aitu ganu suņus. Šur tur kāda saimniecība seko šim piemēram, taču to skaits tik un tā ir niecīgs. Te J. Šultheisam ir savas domas: “Latvieši tikai raud un žēlojas par nodarīto skādi, bet lietas labā neko nedara. Citi grib pamēģināt, paņem kaukāziešus, bet pēc laika pašu suns apēd visas aitas,” smejas saimnieks. “Es arī pārdodu kucēnus. Cilvēki zvana, interesējas un uzreiz sūdzas -ai, cik dārgi! Tad es aicinu padomāt, cik aitu interesents pazaudējis pagājušā gadā un cik vēl gadu iepriekš? Kad sāk rēķināt, zaudējumi iznāk lielāki, nekā tas suns maksā,” saka saimnieks, norādot, ka šāds suns sevi var atpelnīt gada laikā.
Komentāri