Aizmiedz , bērniņ, dusi nu, es stāstīšu tev pasaku. Ne tik sensenos laikos, pat ne senos, bet tieši tagad, kādā nevis tāltālā valstī, bet pašmāju karaļvalstī notika un notiek trakas lietas. Kāds tēva dēls izdomāja savā zemē izrakt dīķi. Varētu domāt, tāda nevainīga nodarbe, jo dīķis taču skaistumam vai zivju audzēšanai. Sāka rakt, rok un priecājas, cik būs skaisti un mīlīgi. Dīķis top dziļāks, zemes kalns augstāks, un tēva dēls sāk domāt, kur likt zemi? Netaisīs taču vietējo hūti, kepku vai citu kalnu. Varbūt pārdot? Domāts, darīts, un kapeiciņa sāk ripot… Aug arī tēva dēla apetīte, un dīķis top arvien dziļāks, plašāks, smagā tehnika strādā ne tikai darbadienās, bet arī brīvdienās, pat pa naktīm, neļaujot kaimiņiem gulēt, nedodot mieru. Patiesībā tas vairs nav dīķis, bet jau karjers, taču dokumentos viss pa vecam. Tēva dēlam vairs ne dīķis svarīgs, bet princips – vajag tik rakt! Kaimiņi sūdzas, bet, kā jau tas bieži ierasts, tas paliek nesadzirdēts. Arī karaļvalsts sargi uz darbošanos negribīgi. Kaimiņi saka, ka, tiklīdz viņi zvanot sargiem, pēc brīža tehnika rakšanas darbos apklustot, darbi beidzoties. Jāsecina, ka arī šīs sarunas, gluži kā tālajā Rīdzenes pilī, laikam tiek noklausītas.
Tātad tēva dēls rok, jo tā jau kļuvusi par viņa iemīļotāko nodarbi, maina darītājus, maina arī savu identitāti, te īpašums pieder vienam, te citam, te viens īpašums, te divi. Tad iejaucas dabas spēki un dīķis tiešām pārtop par dīķi, tajā krājas ūdens, kas apdraud tik iemīļoto rakšanu. Tēva dēls atrod risinājumu, kādas nakts aizsegā izrok grāvi, lai ūdens notek uz citu netālu esošo dīķi. Štrunts, ka jāparok citā īpašumā, štrunts, ka cits dīķis pamatīgi piesārņots, galvenais, lai var rakt!
Cilvēki sūdzas gan karaļvalsts vadībai, gan Viedo Vāveru Dienestam (VVD), kurš saka, ka rūpējas par vidi, taču zemes kalns tēva dēla īpašumā kļūst arvien lielāks. Kamēr tēva dēls turpina rakt, minētās iestādes nodarbojas ar mūsu karaļvalstī tik iecienīto lietu – vēstuļu rakstīšanu. Jo tas patiesībā ir nebeidzams process, līdzīgi kā “1001 nakts pasakas”, ko nevar vien izstāstīt. Tev varbūt liekas, ka rakstīt vēstuli ir viegli, bet tas nebūt tā nav, jo VVD saka, ka pie nākamās var ķerties vien tad, kad pabeigta iepriekšējā. Tā teikt, lai auras nesajūk.
Taču tēva dēls tik rok, un ne jau šajā vietā vien. Te viņam iepaticies kāds īpašums pie vienas ūdenskrātuves, ko pārveidot, te pie citas. Tur jau labi, dīķis vairs nav jārok, bet pārveidot – tas viņam varen tīk, un tas tiek darīts, ignorējot visas prasības. Daba tiek sagandēta, bet tēva dēls tik smaida – re, kā labi izdarīju, un citi man var iepūst! Kā populārajā filmā teikts “u meņa vse dokumenti v porjadke” (man visi dokumenti kārtībā), un, ja arī nav, tur taču var visu tā sajaukt, sabīdīt, ka pat likumu zinātāji skaidrībā netiks.
Karaļvalstī skatās, klausās, līdz beidzot nolemj, ka kaut kas jādara. Pašiem spēciņi par maziem, sauc uz sarunām Viedo Vāveru Dienestu, lai nu stāsta, ko darīt. Viņām darba daudz, ziema nāk virsū, krājumi jāgādā, tāpēc pirmajā reizē tikties nesanāk, otrajā – beidzot viss notiek. Visi sēž pie galda un Viedo Vāveru Dienesta pārstāve karaļvalsts pārstāvjiem stāsta par vēstulēm, kas sūtītas, ko vēl sūtīs, bet šobrīd viņas neko vairāk nevarot. Vajadzīga no tēva dēla informācija, cik tad šis izracis, jo pašas uzmērīt nevarot, trūkstot riekstu, ko samaksāt mērītājam, kurš varētu novērtēt. Tāpēc cer, ka pats tēva dēls iesniegs datus, ja ne – dabas resursu nodokli rēķināšot pēc kaut kādām normām.
Dažkārt tēva dēlam pat tiekot uzlikts maksāt sodu, bet viņš to nedarot, bet uzņēmumu, kas it kā galvenais racējs, laiž uz grunti, mūsu valodā – uz maksātnespēju. Sanākušie secina, ka tēva dēls manipulē ar SIA un MIA, ar fiziskām personām, īpašnieki mainās, bet racēju karavāna iet tālāk. Tas nekas, ka atļauja izdota vienam uzņēmumam, esošais īpašnieks cits, ka vienā īpašumā dokumenti kārtībā, otrā nav, bet rakšana notiek abos. It kā netiek strādāts pēc būvprojekta un var anulēt būvatļauju, bet nekas netiek darīts, un process turpinās. Jo tēva dēla gēnos ierakstīts – rakt! Vēl viņam gudri juristi, kuri vienmēr atradīs kādu pantu, lai izvairītos no atbildības un turpinātu darbības.
Visi saka – braucot garām, taču skaidri redzams, ka tas jau ir karjers, ne dīķis. Pat māmiņas gugles kartēs var redzēt, ka jau krietni pārsniegts atļautais rakšanas limits, bet, tā kā nevienam nav skaidrības, cik izrakts, viss turpinās.
Šajā pasakā interesantākais secinājums, ko norāda Viedo Vāveru Dienests, ka nav skaidrs, par ko tiek runāts – par videi nodarīto kaitējumu vai par zaudējumiem, ko rada šī darbība. Nav zināms, kam zaudējumi nodarīti. Sanāk tā: nelikumīgi nozāģē koku – dabai nodarīts zaudējums; noķer lieguma laikā zivi – dabai nodarīts kaitējums; izroc milzīgu dīķi – kaitējuma nav. Jo nav ne fiziskas, ne juridiskas personas, kam būtu nodarīti zaudējumi. Prettiesiskas darbības notiek pašam tēva dēlam piederošā īpašumā. Ja tas notiktu cita īpašumā, un šis – cits – iesniegtu prasību, to varētu aprēķināt, tagad – nē. Atbilstoši likumam par zemes dzīlēm viss, kas ir tēva dēla zemē, pieder viņam. Izņemot naftu! Tātad sanāk, ka savā īpašumā var rakt, cik dziļu dīķi gribu? Varbūt videi tiek nodarīts kaitējums, kaimiņiem neērtības – bet zaudējumu nav. Tātad viss kārtībā?!
Piedod, manu mazo bērniņ, ka pasaka sanāca tāda nedaudz baisa un neskaidra, bet, iespējams, tomēr ar laimīgām beigām. Pēc garām sarunām abas puses it kā atrada, kā apturēt tēva dēla rakšanas māniju. Bet tu jau zini, ka nevar teikt hop, pirms neesi pārlēcis. Jo rezultāts būs atkarīgs no tā, cik ātri rakstīsies un ceļos vēstules, cik tiem vai citiem būs vēlmes panākt rezultātu un, galu galā, cik stipra būs tēva dēla ietekme un aizmugure.
Tagad čuči saldi, bet par to, kā turpinājās šī pasaka, stāstīšu tev citā vakarā.
Komentāri